— Un cik cilvēku dzīvības šī saskriešanās jau ir prasījusi?
— Pavisam ir jau nogalinātas deviņas personas.
— Un tas viss nieka vistas dēļ, kuras vērtība ir divpadsmit sū?
— Bez šaubām, bet es jau jums nupat vēl teicu, ka tas nebija iemesls, bet gan rezultāts.
— Tā kā jau deviņas personas jau nogalinātas, tad droši vien vajag vēl desmito?
— Acīmredzot ne, ja jau es esmu kļuvis par vidutāju, — atteica Lisjēns.
— Droši vien pēc vienas vai otras dzimtas lūguma.
— O, nē, par mana brāļa lūgumu, kuram par to ir ieminējušies pie zīmogglabātāja. Sakiet man, kāda velna pēc tie tur Parīzē noņemas ap to, kas notiek kādā nožēlojamā korsikāņu ciemā? Tas ir prefekts, kurš ar mums ir izspēlējis šo joku, aizrakstīdams uz Parīzi: sak, man vajag tikai teikt vienu vārdu un viss beigsies kā vodeviļā — ar laulībām un publisku dziedāšanu. Tad būs griezušies pie mana brāļa, kurš tad arī uzķērās uz šā āķa un atrakstīja man, ka viņš par mani esot ieķīlājis savu godavārdu. Nu, ko jūs vēl gribat! — piebilda jaunais cilvēks, paceldams galvu, — līdz šim še vēl nekad nav varējuši teikt, ka tad, ja kāds Defranšī ir devis vārdu par savu brāli, tas nebūtu bijis dotā vārda cienīgs.
— Tad jau jūs esat visu nokārtojis.
— Es baidos, ka tā tas ir.
— Un mēs šovakar, droši vien, redzēsim vienas partijas vadoni.
— Pareizi, pagājušajā naktī es tikos ar otru.
— Vai tas, kuru sastapsim, ir kāds Orlandi vai Kolona?
— Orlandi.
— Un tas būs tālu no šejienes?
— Vinčetello Distrija pils drupās.
— Ā, pareizi, man stāstīja, ka šīs drupas esot šeit kaut kur tuvumā.
— Apmēram vienu jūdzi no šejienes.
— Tātad trīsceturtdaļstundā mēs esam tur?
— Tas ir visaugstākais.
— Lisjēn, — piebilda Defranšī kundze, — neaizmirsti, ka tu spried pēc sevis. Tev kā kalnietim nevajag pat trīsceturtdaļstundas; bet mūsu viesis nevarēs izsekot pa ceļiem, kādus tu ej.
— Tas taisnība; tad mums aizies vismaz pusotra stunda.
— Tāpēc jūs nedrīkstat velti tērēt laiku, — noteica Defranšī kundze, pavērdamās pulkstenī.
— Atļaujiet, māt, ka mēs no jums atvadāmies, — teica Lisjēns.
Viņa pasniedza tam roku, ko Lisjēns noskūpstīja tikpat godcienīgi kā
ienākot.
— Ja nu tomēr, — viņš piebilda, — jums labāk patiktu mierīgi pabeigt vakariņas, tad doties savā istabā un, kājas sildot, mierīgi baudīt savu cigāru…
— O, nē, nē! — es iesaucos. — Velns lai parauj! Jūs man esat apsolījuši bandītu; un tā man vajag.
— Labi, tad ņemam mūsu bises un dodamies ceļā!
Es godcienīgi atsveicinājos no Defranšī kundzes, un mēs izgājām Grifo pavadīti, kurš mums rādīja uguni.
Sagatavošanās ceļam bija īsa. Es apjozu ceļa jostu, ko sev biju licis pagatavot Parīzē; pie tās karājās medību duncis un vienā pusē bija pulvernīca, bet otrā ložu maks.
Lisjēns bija apjozis savu patrontveri un apbruņojies ar Mantonas divstobru bisi; galvā tam bija smaila cepure, kas, spriežot pēc izšuvumiem, bija kādas Sulakaro Penelopes šedevrs.
— Vai man būs jāpavada Jūsu Ekselence? — jautāja Grifo.
— Nē, tas nebūs vajadzīgs, — atbildēja Lisjēns, — bet atsien Dimantu; var gadīties, ka viņš uzceļ kādu fazānu un šādā mēnesnīcā var šaut kā gaišā dienā.
Pēc dažiem acumirkļiem liels spāņu sugas suns, smilkstēdams aiz prieka, lēkāja ap mums.
Mēs pagājām aptuveni desmit soļus.
— Vēl kas, — teica Lisjēns atgriezies, — pasaki ciemā, ja kalnos dzird dažus šāvienus, ka šāvēji esam mēs.
— Esiet bez rūpēm, ekselence.
— Bez šā brīdinājuma, — piebilda Lisjēns, — ciemā varētu domāt, ka ienaids ir uzliesmojis no jauna, un mēs drīz vien dzirdētu mūsu šāvienus atbalsojamies Sulakaro ielās.
Mēs pagājām vēl gabaliņu, tad nogriezāmies pa labi uz maza kājceliņa, kas veda taisni kalnos.
VI
Bija vēl pats marta sākums, tomēr laiks pieturējās jauks, un ja mūs nespirdzinātu vieglā vēsmiņa, kas atnesa līdz sāļā jūras ūdens veldzinošo smaržu, mums būtu bijis karsti.
Aiz Dekaņas kalna žilbinoši spožs uzlēca mēness, pārpludinādams nogāzi, kas pārdala Korsiku divās daļās, vai, pareizāk sakot, no vienas salas izveido divi novadus, kas viena ar otru ir mūžīgā karā, vai vismaz naidīgās attiecībās.
Līdz ar to, ka mēs pacēlāmies arvien augstāk un ka aizas, pa kurām aizvijās Tavaro, iegrima acīm necaurredzamā tumsā, mūsu skatienam atklājās mierīgi dusošā Vidusjūra, kas līdzīgi milzīgam, satumsušam tērauda spogulim aizgūla līdz apvārsnim.
Kļuva dzirdamas dažas īpatas naktsskaņas, kas dienu vai nu tiek nomāktas no pārējiem trokšņiem, vai arī patiesībā atmostas līdz ar krēslas iestāšanos. Uz Lisjēhu, kurš ar tām bija apradis un tās pazina, skaņas neatstāja nekāda iespaida; bet mani, kam viss bija svešs, tās pilnīgi pārsteidza un sacēla manī to jūtu spriegumu, kas liek vērot visu apkārtni ar kāpinātu interesi. J
..:)iv ba Ai «jtide
Beidzot nonācām kādā vietā, kur ceļš šķīrās: viens likās gāja apkārt kalniem, bet otrs, tik tikko saredzams kājceliņš, nogriezās taisni kalnos. Lisjēns apstājās un teica:
— Nu, redzēsim, vai jums ir kalnieša solis?
— Solis gan, bet ne acs.
— Tātad jums reibst galva?
— Jā, bezdibenis mani neatvairāmi pievelk.
— Nu, tad mēs varam izvēlēties šo taku, bezdibeņu te nav nekādu, bet gan vienīgi grūtākas pārejas.
— O, tas mani nebaida.
— Tad ejam še, tas mums ietaupīs trīsceturtdaļstundas ceļa.