Gaiteņa klusumā atskanēja smiekli, baismīgi smiekli, un soļi atkal attālinājās.
— - Rādās, tas kungs jūs neieredz, ja tā smejas par jums, — Sveiks ierunājās, kad viņa kaimiņš, zaudējis cerības, atkal atsēdās viņam blakus. — Ja tāds cietumsargs noskaišas, tad viņš spējīgs daudz ko izdarīt, bet, kad pārskaišas, tad spējīgs izdarīt visu. Sēdiet nu mierīgi, ia jau nedomājat kārties, un paidiet, kā viss turpmāk iegrozīsies! Ja jūs esat ierēdnis, pre- cots vīrs un bērnu tēvs, tad es piekritu, ka tas ir briesmīgi. Ja nemaldos, jūs pats arī esat pārliecināts, ka jūs padzīs no darba.
— Par to neko nevaru sacīt, — tas nopūtās, — jo pats nezinu, ko īsti esmu izstrādājis. Atceros tikai, ka mani no kaut kurienes izsvieda, bet es par varu gribēju tikt tur atpakaļ, lai izsmēķētu cigāru. Un viss tas sākās tik jauki! Mūsu daļas vadītajam bija vārda diena, un viņš ielūdza mūs vīna pagrabiņā, tad mēs iegājām otrajā, trešajā, ceturtajā, piektajā, sestajā, septītajā, astotajā, devītajā . . .
— Vai nevēlaties, lai palīdzu jums saskaitīt? — Sveiks piedāvājās. — Man tas nav nekas svešs, es kādu nakti izstaigāju divdesmit astoņus lokālus, taču, gods kam gods nākas, vairāk par trim kausiem alus nedzēru nevienā.
— Vārdu sakot, — turpināja nelaimīgais apakšnieks, kura priekšnieks bija tik spoži nosvinējis savu vārda dienu, — kad bijām apstaigājuši kādu duci visādu krodziņu, tad pamanījām, ka nozudis mūsu priekšnieks, lai gan jau iepriekš bijām piesējuši viņu saitē un vadājām līdzi kā šuneli. Nu mēs devāmies viņu meklēt, bet beigās pazaudējām cits citu, un galu galā es atrados kāda nakts kafejnīcā Vinohrados, kur dzēru liķieri tieši no pudeles. Ko pēc tam darīju, vairs neatceros, tikai zinu, ka komisariatā, kur mani atveda, abi policisti ziņoja, ka es esot bijis piedzēries, netikli uzvedies, piekāvis kādu dāmu, sagraizījis ar kabatas nazi svešu platmali, ko pats noņēmis no pakaramā, iztramdījis dāmu kapellu, apvainojis virsviesmili, ka tas nozadzis man divdesmit kronas, pārsitis marmora virsu galdiņam, pie kura sēdējis, un tīšām iespļāvis kādam nepazīstamam kungam pie blakus galda glāzē ar melnu kafiju. Vairāk neko es neesmu izdarījis, vismaz neatceros, ka būtu vēl kaut ko izstrādājis. Bet jūs varat man ticēt, ka es patiešām esmu kārtīgs, inteliģents cilvēks, kas domā tikai par savu ģimeni, ne par ko citu. Ko jūs par to teiksiet? Es taču neesmu nekāds dauzoņa.
Vai jums bija daudz jāpūlas, kamēr pārsitāt galdam marmora virsu, jeb vai tā bija pušu uz pirmo cirtienu? - Sveiks ievaicājās atbildes vietā.
— Uz pirmo cirtienu, — inteliģentais kungs atbildēja.
— Tad jūs esat pagalam, — Sveiks domīgi noteica. — Jums pierādīs, ka esat cītīgi trenējies un gatavojies tam. Un vai tā svešā kunga kafija, kurā jūs iespļāvāt, bija ar rumu vai bez ruma?
Un, negaidot atbildi, viņš paskaidroja:
— Ja tā bija ar. rumu, tad tas sliktāk, jo tā būs dārgāka. Tiesā visu sīki apsver un apkopo, lai tas vismaz izskatītos pēc nozieguma.
— Tiesa … — mazdūšīgi nošļupstēja cienījamais ģimenes tēvs un, nokāris galvu, padevās tai nepatīkamajai sajūtai, kad cilvēku sāk rīt sirdsapziņas pārmetumi
— Vai mājās zina, ka esat arestēts, — Sveiks jautāja,
jeb vai viņi to uzzinās tikai no avīzēm?
— Jūs domājat, ka tas būs avīzēs? — naivi vaicāja sava priekšnieka vārda dienas upuris.
— Tas ir vairāk nekā skaidrs, — skanēja vaļsirdīga atbilde, jo Sveiks nebija paradis kaut ko slēpt saviem sarunu biedriem. — Avīžu lasītājiem šis notikums ar jums būs ļoti pa prātam. Es pats ar prieku lasu to nodalījumu, kur rakstīts par dzērājiem un viņu pastrādātajiem nedarbiem. Nesen traktieri «Pie kausa» kāds apmeklētājs nekā ļauna nebija izdarījis, tikai pārsitis sev galvu ar alus glāzi. Viņš to pasvieda gaisā un pats nostājās apakša. Viņu pievāca, un no rīta mēs jau par to lasījām avīzēs. Tāpat toreiz, kad Bendlovkā es iezvēlu pa ausi kādam lāpnesim no apbedīšanas biroja un viņš man atmaksāja ar to pašu. Mus abus vajadzēja ietupināt, citādi mūs nevarēja samierināt, un vakara avīzē jau viss bija iekšā. Vai atkal kafejnīcā «Pie miroņa» — tur kāds padomnieka kungs sadauzīja divas tases, un vai jūs domājat, ka viņu kāds žēloja? Otrā dienā avīzē iekšā kā likts. Jums atliek tikai viens: nosūtiet no cietuma avīzei paskaidrojumu, ka minētais ziņojums uz jums nav attiecināms un ka kungs ar šo uzvārdu nav jums ne rada, ne pazīstams, bet uz mājām paziņojiet, lai viņi to rakstu izgriež un uzglabā, tā ka jus varētu to izlasīt, kad būsiet atsēdējis savu laiku.
— Vai jums salst? - Sveiks līdzjūtības pilns apvaicājās, pamanījis, ka inteliģentais kungs trīc. — Šogad vasaras beigas tādas aukstas.
— Es esmu beigts cilvēks, elsoja Sveika kaimiņš. — Uz paaugstinājumu man nav ko gaidīt.
— Tas tiesa, — Sveiks ar prieku apstiprināja. — Un, ja jus pec atsēdēšanas neņems atpakaļ darbā, tad es nezinu, vai jūs tik drīz sameklēsiet citu vietu, jo visur, pat ja jūs gribētu strādāt pie zelta vedeja, jums prasīs apliecību par labu uzvešanos. Jā, tā mazā izprieca, ko jus sev atļāvāties, — tā jums
dārgi maksās. Un vai jūsu sievai un bērniem ir no kā pārLikt, kamēr jūs sēdesiel. cietumā? Varbūt viņai būs jāiet ubagot un jāmāca bērniem visādas blēdības?
Atskanēja raudas:
— Mani nabaga bērniņi, mana nabaga sieva!
Atgriezīgais grēcinieks piecēlās un sāka stāstīt par saviem
bērniem:
— Man ir veseli pieci, vecākajam jau divpadsmit gadu, viņš ir skautos, dzer tikai ūdeni un varētu būt labs paraugs savam tēvam, kam pirmo reizi mūžā gadījusies tāda liksta.
— Viņš ir skauts? — Sveiks iesaucās. — Par skautiem man patīk klausīties. Kādreiz Midlovaros pie Zlivas, Hlubokas apriņķi, Čechu Budejovices kara apgabalā, taisni tad, kad mūsu 91. pulks bija tur apmācībā, apkārtējie zemnieki rīkoja skautu ķeršanu, jo to bija aplam savairojies ciemata mežā. Noķēra trīs gabalus. Un varat iedomāties, pats mazākais, kad viņu sēja, tā gaudoja un vaimanāja, ka pat mēs, rūdīti karavīri, nespējām to izturēt un pagājām pie malas, bet, kamēr viņus sasēja, šie trīs skauti sakoda astoņus vīrus. Vēlāk, kad viņus pie ciema vecākā kārtīgi nopēra, viņi atzinās, ka visā apvidū neesot nevienas pļavas, ko viņi nebūtu izvajājuši, gozēdamies saulē, un ka tas labības lauks, kas īsi pirms pļaušanas nodedzis Ražice, aizsvilies pavisam nejauši, kad viņi cepuši uz iesma stirnu, ko ar nažiem nodūruši ciema mežā. Un viņu paslēptuvē meža biezoknī atrada kādu puscentneru apgrauztu mājputnu un meža dzīvnieku kaulu, milzumu ķiršu kauliņu, veselu blāķi negatavu ābolu seržu un daudz ko citu.