Viņš parakstījās, izdzēra konjaku, pasūtīja vēl vienu pudeli un, tukšodams vienu glāzi pēc otras, pie katra teikuma patiešām apraudājās, kad lasīja sava sacerējuma pēdējās rindas.
Pulkstenis bija jau deviņi, kad Šveiks uzmodināja virsleitnantu Lukašu.
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka jūs esat nogulējis apmācību sākumu un man jādodas ar jūsu vēstuli uz Kiralihidu. Es jūs jau modināju pulksten septiņos, tad pusastoņos, beidzot astoņos, kad mūsējie gāja garām uz apmācībām, bet jūs tikai pagriezāties uz otriem sāniem. Obrlajtnanta kungs … Ei, obrlajtnanta kungs!
Virsleitnants Lukašs gribēja tūliņ, kaut ko nomurminādams, uzgriezt Sveikam muguru, bet tas viņam neizdevās, jo Sveiks sāka viņu nežēlīgi purināt un saukt: — Obriajtnanta kungs, es tad eju ar to vēstuli uz Kiralihidu.
Virsleitnants nožāvājās.
— Ar vēstuli? Jā, ar to manu vēstuli tā ir diskrēta padarīšana, saprotiet, tas ir noslēpums mūsu starpā. Varat iet. ..
Virsleitnants atkal ietinās segā, kuru Sveiks viņam bija novilcis, un gulēja tālāk, kamēr Sveiks devās svētceļojumā uz Kiralihidu.
Atrast Soproni ielu Nr. 16 nebūtu nemaz tik grūti, ja viņš nejauši nebūtu saticis veco sapieri Vodičku, kas bija ieskaitīts Stirijas pulkā, kura kazarmas atradās tālāk nometnē. Vodička pirms vairākiem gadiem bija dzīvojis Prāgā, Bojišti ielā, un tāpēc, šādi satiekoties, bija pilnīgi skaidrs, ka abiem jāiegriežas Mostā «Pie melnā jēra», kur bija pazīstama viesmīle
Ruženka, čechiete, kurai bija parādā visi čechu brīvprātīgie, kas vien kādreiz bija ieradušies Mostas kara nometnē.
Sapieris Vodička, vecs blēdis, bija uzņēmies pēdējā laikā viņas kavaliera lomu, stāvēja nomodā pār visiem kaujas bataljoniem, kas atstāja nometni, un īstā laikā atgādināja katram čechu brīvprātīgajam, ka viņš nedrīkst pazust kara virpuli, nenomaksājis savus parādus.
— Uz kurieni tu īsti dodies? — Vodička uzprasīja, kad abi bija iebaudījuši pa malkam laba vīna.
— Tas ir noslēpums, — Šveiks atbildēja, — bet tev kā vecam biedram es to uzticēšu.
Viņš izstāstīja visu līdz beidzamajam sīkumam, un Vodička paziņoja, ka viņš esot vecs sapieris un nevarot Sveiku pamest vienu, tāpēc vēstule esot jānes abiem.
Viņi omulīgi izrunājās par pagājušiem laikiem, un, kad ap pulksten divpadsmitiem atstāja «Melno jēru», viss viņiem likās saprotams un viegls. Turklāt viņiem bija radusies stingra pārliecība, ka viņi ne no kā nebaidās. Vodička visu ceļu līdz Šoproni ielai Nr. 16 nemitējās izrādīt briesmīgu naidu pret ungāriem un nepiekusis stāstīja, kā viņš ar tiem kaujas, kad un kur viņš ar tiem izkāvies un kad un kur viņam kaut kas šo kautiņu izjaucis.
— Vienreiz Pausdorfā, kur mēs, sapieri, mēdzām iegriezties iedzert, es jau turēju vienu tādu ungāru lempi aiz rīkles un gribēju zvelt viņam tumsā ar jostu pa pauri, jo, tiklīdz kautiņš sākās, mēs ar pudeli sasitām griestu spuldzi, bet viņš pēkšņi sāk brēkt: «Tonda, tas taču esmu es, Purkrabeks no 16. zemessargu pulka!» Jā, te gandrīz būtu notikusi pārskatīšanās. Nu, bet toties mēs krietni samizojām šos ungāru vazaņķus pie Neizideras ezera, ko mēs bijām aizgājuši apskatīt priekš kādām nedēļām trim. Tur kādā ciemā, netālu no ezera, bija apmetusies kāda. honvedu pulka ložmetēju rota, un mēs tur nejauši iegriezāmies traktierī, kur viņi lēca savu čardašu kā nepilnā prātā un, mutes ieplētusi līdz ausīm, brēca savu «Uram, uram, biro uram» vai «Lanyok, lanyok, lanyok a fa- luba.» [84]. Mēs nosēdāmies viņiem pretī, bet jostas jau nolikām uz galda un domājām: «Gan mēs jums, salašņas, rādīsim!» Kāds mūsējais, Meistržiks, kam bija tādas dūres kā Baltais kalns, tūliņ pieteicās, ka viņš iešot dejot un nocelšot kādam ungāru utubungam viņa meiču pašā dejas vidū. Meičas viņiem bija sasodīti glītas, resniem ikriem, platām gūžām, pilnīgām krūtīm un lielām acīm, un, kad tie ungāru salašņas viņas spaidīja, tad varēja redzēt, ka meičām krūtis stingras kā gumijas bumbas un ka viņām tāda pieķeršana patīk. Mūsu Meistržiks metas pašā vidū un grib vienam honvedam noņemt to pašu iznesīgāko; šis sāk kaut ko ņurdēt, bet Meistržiks tūlīt met viņam vienreiz tā, ka šis gar zemi. Mēs arī tūdaļ paķērām jostas, aptinām galus ap rokām, lai durkļi nepazustu, likāmies barā, un es vēl uzsaucu: «Vainīgs vai ne, dod tik visiem pa kārtai!» — un tad gāja kā pa taukiem. Šie sāka lēkt pa logiem ārā, bet mēs saķeram aiz kājām un velkam zālē atpakaļ. Visi dabūja sutu, kas nebija mūsējie. Ciema vecākais ar žandarmu arī saņēma savu tiesu, tiklīdz gribēja iejaukties. Pat traktier- nieks neizgāja sveikā, jo viņš sāka vāciski bārties, ka mēs jaucot omulību. Pēc tam vēl mēs notvērām ciemā tos, kas bija gribējuši no mums paslēpties. Tā vienu seržantu mēs atradām labi tālu no ciema ierakušos kādā siena kaudzē. Viņu mums parādīja viņa paša skuķe, jo viņš tur bija dejojis ar kādu citu. Skuķe atkal bija ieķērusies mūsu Meistržikā un vadījusi to pa ceļu uz Kiralihidu, kur mežmalā stāv siena šķūņi. Viņa bija šo ievilkusi vienā šķūnī un tad pieprasījusi no šā piecas kronas, bet viņš tai iedevis reiz pa kaklu. Viņš mūs panāca pie pašas nometnes un sirdījās, ka esot gan turējis ungārietes par dedzīgākām, bet šī aita tikai gulējusi kā malkas pagale un kaut ko murkšķējusi.