— īsi sakot, visi ungāri ir neliešu banda, — vecais sapieris Vodička nobeidza, uz ko Sveiks piezīmēja:
— Viens otrs ungārs gan nav vainīgs, ka viņš ir ungārs.
— Kā — nav vainīgs? — Vodička iekarsa. — Kas par blēņām, katrs par sevi atbildīgs. Būtu tu dabūjis tādu pašu sutu kā es, kad pirmo dienu ierados kursos. Tūlīt pēc pusdienas mūs sadzina klasē kā lopu baru, un viens ērms sāka kaut ko zīmēt un stāstīt, kas ir blindaža, kā tai liek pamatus, kā mērī, un, kas rītā nebūšot to uzzīmējis, ko viņš tagad skaidrojot, to ieslodzīšot un sasiešot. «Velns lai sasper!» es nodomāju. «Vai es tāpēc pieteicos šajos kursos, lai izvairītos no frontes, vai arī tāpēc, lai pa vakariem zīmētu bildītes kā skolas puika?» Mani pārņēma tādas dusmas, ka es vairs nosēdēt nevarēju, pat paskatīties nevarēju uz to ķēmu, kas mums to visu skaidroja.
Es ar prieku būtu visu samalis miltos, tāds niknums mani bija sagrābis. Pat kafiju es negaidīju, bet devos tūlīt no barakas uz Kiralihidu un aiz niknuma ne par ko citu nevarēju domāt kā tikai — kur atrast kādu klusu vietiņu, kurā var labi piedzerties, sataisīt pamatīgu traci, sadot kādam pa purnu un tad mierīgā garā atgriezties mājās. Bet cilvēks domā, dievs dara. Upmalā starp dārziem es tiešām uzgāju piemērotu lokālu, klusu kā baznīcu, taisni kā radītu kārtīgam tracim. Tur gan sēdēja divi apmeklētāji un sarunājās ungariski, kas mani vēl vairāk nokaitināja, un, tā kā es drīz vien biju vairāk iedzēries, nekā pats domāju, tad, šitā žūpodams, nemaz nepamanīju, ka blakus atrodas vēl viens lokāls, un, kamēr es krāju spēkus, te bija ienākuši kādi astoņi huzari, kuri man tūlīt bruka virsū, līdz es tiem diviem viesiem biju iekrāvis pa fizionomiju. Tie pagāna huzari, tie mani tā apstrādāja un notrenkāja pa dārziem, ka es netiku mājās līdz pat rītam, un tad man tūlīt bija jāiet uz slimnīcu, kur es sastāstīju, ka esmu iekritis ķieģeļu ceplī. Veselu nedēļu mani turēja ietītu slapjos palagos, lai man mugura neiekaistu. Es tev novēlētu gan, kundziņ, izbaudīt viņu nagus. Tie jau nav cilvēki, tie ir zvēri.
— Kā mežā sauc, tā atskan, — Šveiks atteica. — Tur nemaz nav ko brīnīties, ka viņi bija noskaitušies, ja viņiem bija jāpamet vīns uz galda un jādzenas tev tumsā pakaļ pa dārziem. Viņi gan varēja piekaut tevi uz vietas turpat lokālā un tad izmest ārā. Viņiem tas būtu bijis izdevīgāk un tev ari, ja ar tevi noslēgtu rēķinus pie galda. Es pazinu kādu krodzinieku Paroubeku Libnos. Reiz pie viņa kāds peļu slazdu taisītājs dzēra kadiķogu degvīnu un sāka lamāties, ka tas esot atšķaidīts, ka tam pieliets ūdens un ka viņš, ja taisītu savus slazdus vēl simt. gadu un par visu ieņemto naudu nopirktu šādu degvīnu un vienā paņēmienā izdzertu, arī tad vēl varētu noiet pa virvi ar Paroubeku uz rokām. Viņš vēl nosauca Paroubeku par suņa gabalu un slīpētu blēdi, bet mans mīļais Paroubeks grāba viņu ciet, sadeva viņam pa galvu ar viņa peļu slazdiem un stieplēm, izsvieda viņu pa durvīm un trenca pa ielu līdz Invalidu laukumam, dauzīdams ar koku, ar kuru novilka lejup logu aizlaidņus. No Invalidu laukuma Paroubeks savā niknumā aiztrieca viņu pa Karlinu uz Žižkovu, tad gar Ebreju cepļiem [85] līdz Malešicai, kur beidzot salauza savu
sitamo un tātad varēja nākt atpakaļ uz Libnicm. Jā, bet uztraukumā viņš bija piemirsis, ka visi citi apmeklētāji palika krodziņā un ka tie nelieši nu tur saimnieko pēc savas patikas. Par to viņš arī dabūja pārliecināties, kad beidzot ieradās krogā. Aizlaidņi bija līdz pusei nolaisti, pie tiem stāvēja divi policisti, abi krietni iemetuši, kamēr iekšā nodibinājuši kārtību. Puse no viņa krājumiem bija izdzerta, uz ielas gulēja, tukša ruma muciņa, bet zem letes Paroubeks atrada divus viesus galīgi pilnā, tos policisti nebija pamanījuši, un tie viņam gribēja samaksāt pa divi kreiceri katrs, jo par lielāku sumu neesot dzēruši. Tā atriebjas pārsteidzība. Karā tas ir tāpat. Sākumā mēs sakaujam ienaidnieku un nu tik skrienam un skrienam viņam pakaļ, līdz beidzot paši nespējam pietiekami ātri laist ļekas vaļā …
— Es tos diedelniekus labi paturēju prātā, — Vodička nerimās, — ja man kāds no šiem huzariem pagadīsies ceļā, tad viņš mani pieminēs. Ar mums, sapieriem, nav joki, kad mēs noskaišamies. Mēs neesam ar pliku roku ņemami. Kad mēs stāvējām frontē pie Pržemišļas, tad mūs komandēja kapteinis Jecbachers, tāds cūka, kādu otru grūti atrast. Viņš mūs tā mācēja spīdzināt, ka kāds Biterlichs no mūsu rotas — vācietis, bet tiešām goda vīrs — viņa dēļ nošāvās. Tad mēs arī apņēmāmies, ka, tiklīdz krievu lodes sāks svilpot, tā mūsu kapteinim Jecbacheram pēdējā stundiņa būs klāt. Un, tikko krievi atklāja uguni, tā mēs tanī burzmā pamielojām viņu ar pieciem šāvieniem. Bet tādam nešķīstenam sīksta dzīvība kā kaķim, un. vajadzēja vēl divas reizes izšaut, lai lieta būtu kārtīgi nodarīta. Viņš tikai ierēcās vien, un tas iznāca tik smieklīgi — es saku, tīrie joki!
Vodička iesmējās.
— Tādas lietas frontē ir dienas kārtībā. Man stāstīja kāds draugs, kas arī tagad ir mūsu pulkā, ka viņu rota, kad viņš bijis kājnieku puikā pie Belgradas, nošāvusi kaujā savu obr- lajtnantu. Tas arī bijis īsts suns un pats nošāvis gājienā divus kareivjus, kas vairs nav varējuši paiet. Kad viņu nolaiduši no kājas, viņš pēkšņi sācis svilpt atkāpšanās signālu. Visi smējušies. vai pie zemes krizdami.
Šo saistošo un pamācīgo sarunu laikā Sveiks ar Vodičku. tomēr atrada Kakonija kunga dzelzslietu tirgotavu Šoproni ielā Nr. 16.
— Labāk būtu, ja tu te uzgaidītu, — Sveiks sacīja Vodič-
kam pie mājas ieejas, — es uzskriešu otrajā stāvā, nodošu vēstuli, pagaidīšu atbildi un tūlīt būšu atkal atpakaļ.