— Un lai es tevi atstāju? — Vodička nobrīnījās. — Tu nepazīsti ungārus, es tev vēlreiz saku. Mums te jābūt ļoti uzmanīgiem.
— Klausies, Vodička, — Š veiks nopietni sacīja, — te nav runa par ungāru, bet par viņa kundzi. Es tak tev visu izskaidroju, kad mēs sēdējām pie tās čechu viesmīles, ka es nesu sava obrlajtnanta vēstuli un ka tas ir liels noslēpums. Mans obrlajtnants jau man lika pie sirds, ka par to nedrīkst zināt neviena dzīva dvēsele, un tava čechu viesmīle arī piekrita, ka tā ir gluži pareizi, jo tas ir diskrēts uzdevums. To taču neviens nedrīkst zināt, ka obrlajtnanta kungs raksta vēstules precētai sievai. Un tu pats arī tam piekriti un meti tik ar galvu. Es jums abiem paskaidroju, kā nākas un piederas, ka es gribu precizi izpildīt sava obrlajtnanta pavēli, un tu uzreiz gribi nākt man ar varu līdzi augšā.
— Tu mani vēl nepazīsti, Šveik, — vecais sapieris Vodička atbildēja tikpat nopietni, — ja. es reiz esmu teicis, ka tevi pavadīšu, tad zini, ka viens mans vārds ir simta vērts. Kad iet divi, tad tomēr ir drošāk.
— Tās domas es tev gan izdzīšu no galvas, Vodička. Vai tu zini, kur Višehradā atrodas Neklana iela? Tur bija darbnīca atslēdzniekam Vobornekam. Viņš bija goela vīrs un reiz, kad atgriezās 110 pastaigas, atveda līdzi vēl otru tādu staigātāju pārgulēt. Pēc tam viņš dabūja nogulēt krietnu laiku, un katru dienu, kad viņa sieva pārsēja tam galvu, viņa atkārtoja: «Redzi nu, Toniček, ja jūs nebūtu atnākuši divi, tad arī kautiņš būtu bijis tikai viens un es nebūtu tev iesviedusi pa galvu ar decimalsvariem.» Un viņš, kad jau sācis runāt, arī teicis: «Tev taisnība, māt, kad es citreiz kur iešu, tad nevākšu neviena vairs līdz uz māju.»
— Tā tikai vēl trūka, — Vodička sirdījās, — lai šis ungārs mums kaut ko uzsviestu uz galvas. Es viņu. saķeršu pie apkakles un nolaidīšu pa kāpnēm lejā, tā ka viņš noripos kā bumba. Ar tādiem jārīkojas stingri, tur nav ko ceremonijas taisīt.
— Vodička, tu taču nemaz neesi tik daudz dzēris. Es iemetu divas glāzītes vairāk par tevi. Apdomā, ka mēs taču nedrīkstam traci taisīt. Es esmu par to atbildīgs. Te lieta grozās ap sieviešiem.
— Es arī sieviešiem varu iekraut, Šveik, man tas vienalga,
tu vēl veco Vodičku nepazīsti. Reiz Zabehlicē, «Rožu salā», viena tāda grezele negribēja nākt ar mani dejot, jo man esot uztūcis ģīmis. Tiesa, ģīmis man bija uztūcis, jo es patlaban nācu no kādas ballītes Hostivaržā, bet, iedomājies, šādu apvainojumu no kuras katras planckas! «Tad saņemiet arī savu tiesu, godātā jaunkundz,» es teicu, «lai jums nav žēl.» Kad es viņai vienreiz iekrāvu, viņa apgāza dārzā galdiņu ar visām glāzēm, pie kura viņa sēdēja ar savu papiņu, mammiņu un pat diviem brāļiem, bet man jau nebija bailes ne no visas «Rožu salas». Man gadījās paziņas no Vršovices, un tie man palīdzēja. Mēs tur iekaustījām kādas piecas ģimenes ar visiem bērniem. Troksni varēja dzirdēt līdz pat Michlai, un tad viss tas joks iekļuva avīzēs: tādas un tādas pilsētas tādas un tādas labdarības biedrības sarīkotajos dārza svētkos . . . Un tāpēc, kā jau sacīju, tāpat kā man citi palīdzējuši, tā es vienmēr palīdzu katram biedram, ja kaut kas atgadās. Es tevi nepametīšu ne sitams. Tu vēl ungārus nepazīsti. .. Un to taču tu nedarīsi, ka mani atstumsi, kur mēs atkal esam satikušies pēc tik ilgiem gadiem un vēl tādos apstākļos.
— Nu labi, nāc līdzi, — Šveiks izšķīrās, — tikai ievēro, ka jārīkojas uzmanīgi, lai neiedzīvotos nepatikšanās.
— Nebaidies, draugs, — Vodička klusu atbildēja, kad viņi jau devās augšup pa kāpnēm, — kad es viņam reiz gāzīšu . ..
Un klusāk piemetināja:
— Tu redzēsi, ka šis ungāru kucēns mums nekādas rūpes nesagādās.
Un, ja kāds būtu bijis kāpņu telpā un pratis čechiski, tad tas būtu dzirdējis jau skaļāk izteikto Vodičkas lozungu: «Tu šos ungārus vēl nepazīsti,» — lozungu, kas bija radies klusajā lokālā pie Litavas, daudzinātās Kiralihidas dārzos, kuras apkārtējos kalnus kareivji vienmēr pieminēs ar lāstiem, kad atcerēsies, kā viņus te dresēja pirms pasaules kara un pasaules kara laikā, teoretiski sagatavojot praktiskai cilvēku apkaušanai un masu slepkavībām.
*
Šveiks ar Vodičku apstājās pie Kakonija kunga dzīvokļa durvīm. Šveiks vēlreiz uzrunāja Vodičku, pirms nospieda zvana pogu: — Vodička, vai tu esi dzirdējis, ka uzmanība ir visas gudrības māte?
— Es par to galvu nelauzu, — Vodička atbildēja, — viņš nepaspēs ne iepīkstēties . ..
— Es ne ar vienu netaisos tā. rīkoties, Vodička.
Sveiks piezvanīja, bet Vodička skaļi noteica:
— Viens divi — un viņš būs pa kāpnēm lejā.
Durvis atvērās, un kalpone ungariski vaicāja, ko viņi vēloties.
— Nem tudom, [86] — Vodička nicinoši noteica, — mācies, skuķi, čechiski.
— Verstehen Sie deutsch? — Sveiks jautāja.
— A pischen.
—- Also sagcn Sie die Frau, ich will die Frau. sprechen, sagen Sie, dass ein Brief ist von einem Herr, draussen in Kong. [87]
— Es gan par tevi brīnos, — Vodička teica, sekodams Sveikam priekšistabā, — ka tu vēl ar tādu maitu runā.
Viņi ienāca priekšistabā, aizvēra durvis uz gaiteni, un Sveiks piezīmēja:
— Nekas, tīri glīti iekārtojušies, pat divi lietussargi uz pakaramiem, un mūsu kunga Kristus bilde arī nav zemē metama.
No blakus istabas, kur skanēja trauku šķindoņa, iznāca atkal kalpone un sacīja Sveikam:
— Frau ist gesagt, dass sie hat kcin Zeit, wenn was ist, das hier gebcn un sagen.
— Also, — Sveiks svinīgi noteica, — der Frau ein Brief, aber halten Kuschen!
Viņš izņēma virsleitnanta Lukaša vēstuli.
— Ich, — viņš rādīja ar pirkstu uz sevi, — Antwort war- ten hier in die Vorzimmer. [88]
— Kāpēc tu nesēdi? — jautāja Vodička, kas jau sēdēja uz krēsla pie sienas, — sēdekļi te taču ir. Nestāvi kā ubags, ne
