pazemojies šo ungāru priekša! Gan redzesi, ka mums būs ar viņiem saskriešanās, bet tad es tā mērcēšu . ..
— Klau, — viņš pēc brītiņa atkal ierunājās, — kur tu iemācījies vāciski?
— Pats no sevis, — Sveiks atbildēja. Brīdi atkal viss bija klusu. Tad no istabas, kur kalpone ienesa vēstuli, atskanēja liels troksnis un kliedzieni. Kāds nosvieda ko smagu uz grīdas, tad varēja skaidri dzirdēt, ka plīsa glāzes un šķīvji un kāds skaļi auroja: — Baszom az anyat, baszom az istenet, baszom a Kristus Marjat, baszom az atyadot, baszom a vilagot! [89]
Durvis spēji atvērās, un priekšistabā ieskrēja kāds kungs labākajos gados, ar salveti ap kaklu, vicinādams rokā tikko atnesto vēstuli.
Vecais sapieris Vodička sedeja tuvāk pie durvīm, tapec saniknotais kungs griezās tūlīt pie viņa.
— Was soli das heissen, wo ist der verfluchte Kerl, wel- cher diesen Brief gebracht hat? [90]
— Rāmu garu, — Vodička noteica pieceldamies, — nebļausties kā mežā, ka neizlido ārā, un, ja tu gribi zināt, kas c\tnesa vēstuli, tad pavaicā tur tam kamrādam. Tikai runā ar viņu pieklājīgi, citādi būsi aiz durvīm kā likts.
Tagad bija Sveika kārta pārliecināties, cik apbrīnojami daiļrunīgs ir kungs ar salveti ap kaklu: viņš bēra no vietas visādas aplamības, nemitīgi atkārtodams, ka viņi nupat sākuši pusdienot.
— Mēs arī dzirdējām, ka jūs pusdienojat, — Sveiks lauzītā vācu valodā piekrita, čechiski piebilzdams: — Mums gan vajadzēja saprast, ka mēs traucēsim jūsu pusdienas, bet ko lai dara.
— Nepazemojies! — Vodička viņu apsauca.
Saniknotais kungs, kam no straujajām kustībām salvete
tikko vairs turējās ap kaklu, turpināja kliegt, ka viņš esot domājis, it kā vēstulē būšot pieprasītas telpas karaspēkam šinī namā, kas piederot viņa sievai.
— Te jau varētu novietot daudz karaspēka, — Sveiks sacīja, — bet vēstulē gan par to nebija runas, kā jūs pats pārliecinājāties.
Kungs saķēra galvu abām rokām un sāka atkal bērt savus pārmetumus. Viņš pats esot bijis rezerves leitnants un arī tagad labprāt ietu armijā, ja neslimotu ar nierēm. Viņa laikā virsnieki neesot bijuši tik bezkaunīgi, ka mēģinātu postīt citu ģimenes mieru. Viņš sūtīšot šo vēstuli pulka .komandierim, kara ministrijai, publicēšot laikrakstos.
— Kungs, — Sveiks ar cieņu ierunājās, — šo vēstuli rakstīju es. Ich geschrieben, kein Oberleutnant. Paraksts un uzvārds, tas viss ir izdomāts. Unterschrift, Name falsch. Ich liebe Ih^e Frau. Man jūsu kundze ļoti iepatikās. Es esmu iemīlējies jūsu kundzē līdz ausīm, kā mēdza teikt Vrchlickis. Kapitales Frau.
Uztrauktais kungs gribēja brukt virsū Sveikam, kas stāvēja viņa priekšā mierīgs un pašapmierināts, bet vecais sapieris Vodička, kas vēroja katru kunga kustību, pašāva viņam kāju priekšā, izrāva no rokas vēstuli, ko tas vicināja, un iebāza savā kabatā, un, kad Kakonija kungs uzslējās stāvus, Vodička sagrāba viņu, aiznesa līdz durvīm, atvēra tās ar vienu roku, un tad bija dzirdams, ka pa kāpnēm kaut kas noveļas.
Tas viss gāja tik ātri kā pasakā, kur velns ierodas pievākt kādu cilvēku.
No aizkaitinātā kunga palika pāri tikai salvete. Šveiks pacēla to un uzmanīgi pieklauvēja pie istabas durvīm, no kurienes pirms minūtēm piecām bija iznācis Kakonija kungs un kur tagad bija dzirdamas sieviešu raudas.
— Es jums ienesu salveti, — Šveiks smalkjūtīgi uzrunāja dāmu, kas raudāja dīvana stūrī, — ka vēl nesamin. Man ir tas gods.
Viņš sasita papēžus, militāri sveicināja un izgāja gaitenī. Kāpnēs nebija manāmas nekādas citas pēdas — kā jau Vodička bija paredzējis, viss bija noritējis gludi. Tikai pie vestibila durvīm Šveiks atrada norautu apkaklīti. Acīm redzot te bija noslēdzies traģēdijas pēdējais cēliens, kad Kakonija kungs bija izmisumā ieķēries durvju stenderē, lai viņu neizsviež uz ielas.
Toties uz ielas valdīja rosība. Kakonija kungu bija ievilkusi pretējā namā un aplēja viņu ar ūdeni, bet ielas vidū stāvēja vecais sapieris Vodička kā lauva un viņam pretim — vairāki honvedi un huzari, kas nāca savam tautietim palīgā. Vodička meistariski aizstāvējās, izlietodams jostā iesieto durkli kā spriguli. Un viņš nebija viens. Viņam blakus cīnījās vairāki dažādiem pulkiem piederoši čechu kareivji, kuriem tajā brīdī bija gadījies nākt pa ielu.
Šveiks, kā viņš vēlāk apgalvoja, pats nezināja, kā bija iejaucies kautiņā un — tā kā viņam nebija durkļa līdzi — kā viņam bija gadījusies rokās kāda pārbiedēta skatītāja nūja.
Tas vilkās krietni ilgi, bet visam skaistajam reiz pienāk gals. Ieradās patruļa un pievāca visus.
Šveiks gāja blakus Vodičkam ar savu nūju, ko patruļas priekšnieks bija atzinis par corpus delieti[91].
Viņš soļoja mierīgi, nesdams nūju uz pleca kā šauteni. Vecais sapieris Vodička tiepīgi klusēja visu ceļu.
Tikai tad, kad viņi nonāca pie virssardzes, viņš grūtsirdīgi sacīja Sveikam:
— Nu, vai es tev neteicu, ka tu ungārus vēl nepazīsti?
IV
JAUNAS CIEŠANAS
Pulkvedis Šrēders ar labpatiku vēroja virsleitnanta Lūkasa bālo seju ar lieliem lokiem zem acīm. Apmulsušais virsleitnants neraudzījās uz pulkvedi, bet pazagšus meta skatienus, it kā ko meklēdams, uz nometnes karaspēka dislokācijas plānu, kas bija vienīgais pulkveža kancelejas izrotājums.
Pulkveža Šrēdera priekšā uz galda atradās vairākas avīzes ar zilu zīmuli apvilktiem rakstiem, kuriem pulkvedis vēlreiz aši pārlaida acis un tad sacīja, skatīdamies uz virsleitnantu Lukašu:
— Tātad jūs jau zināt, ka jūsu kalpotājs Sveiks atrodas apcietinājumā un droši vien tiks nodots divizijas tiesai?
•— Taisni tā, pulkveža kungs.
— Bet ar to vēl šī lieta nebeigsies, — pulkvedis uzsvērti sacīja, tīksminādamies ap virsleitnanta Lukaša bālo seju. — Ir skaidrs, ka vietējo iedzīvotāju prātus ļoti satraucis šis incidents ar jūsu kalpotāju un šinī afērā iepīts arī jūsu vārds, virsleitnanta kungs. No divīzijas štaba mums jau atsūtīti pārbaudīti materiali. Mums te ir dažas avīzes, kas arī nodarbojas ar šo notikumu. Jūs varat man tās vietas izlasīt priekšā.