Pulkvedis iesmējās un turpināja.
— Vietējās iestādes nav izpildījušas savu pienākumu. Šejienes laikrakstu iepriekšējā cenzūra atrodas ungāru rokās, un tie dara ar mums, ko grib. Mūsu virsnieki nav pasargāti no šāda cūkas civilā, no šāda ungāru redaktora apvainojumiem, un tikai tad, kad asi uzstājāmies, resp. pēc divizijas tiesas tele- gramas Peštas valsts prokuratura bija spiesta izdarīt vienu otru arestu visās minētajās redakcijās. Visvairāk gan nāksies izturēt «Komornas Vakara Avīzes» redaktoram, viņš savu avīzi pieminēs līdz nāvei. Divizijas tiesa uzticēja man kā jūsu priekšniekam nopratināt jūs un atsūtīja arī visus jūsu lietai piederīgos aktus. Viss būtu noritējis gludi, ja te nebūtu iepīts tas nelaimīgais Sveiks. Kopā. ar viņu apcietināts kāds sapieris Vodička, pie kura, kad to pēc kautiņa nogādāja virssardzē, atrada jūsu vēstuli, ko jūs bijāt sūtījis Kakonija kundzei. Sveiks nopratināšanā apgalvoja, ka tā neesot jūsu vēstule un ka viņš pats to esot rakstījis, bet, kad viņam parādīja vēstuli un uzaicināja to pārrakstīt, lai varētu salīdzināt rokrakstus, tad viņš šo vēstuli norija. Tad no pulka kancelejas atsūtīja uz divizijas tiesu jūsu ziņojumus, lai varētu tos salīdzināt ar Sveika rokrakstu, un te nu jums ir rezultāts.
Pulkvedis pašķirstīja aktis un norādīja virsleitnantam Lu- kašam uz šādu vietu protokolā: «Apsūdzētais Sveiks atsacījās rakstīt diktētus teikumus, motivēdams atteikšanos ar to, ka pa nakti aizmirsis, kā jāraksta.»
— Vispār es tam nepievēršu nekādu uzmanību, virsleitnanta kungs, ko jūsu Sveiks vai tas sapieris sacījuši divizijas tiesā. Sveiks un sapieris apgalvojuši, ka tas ir bijis tikai mazs joks, kas ticis pārprasts, ka viņiem pašiem uzbrukušas privātpersonās un viņi aizstāvējušies, glābdami savu kareivja godu. Izmeklēšanā noskaidrojies, ka šis Sveiks vispār ir dīvains putns. Piemēram, uz jautājumu, kāpēc viņš neatzīstas, viņš, kā protokolā redzams, atbildējis: «Es esmu taisni tādā pašā stāvoklī kā akadēmiķa gleznotāja Panuškas sulainis kādas jaunavas Marijas svētbildes dēļ. Tas arī, kad runāts par svētbildēm, ko tas grasījies ievilkt, neko citu nav varējis atbildēt kā tikai: «Vai jūs gribat, lai es pakaros?» Protams, es pulka vadības vārdā parūpējos, lai visos laikrakstos tiktu publicēts vietējo avīžu zemisko rakstu atspēkojums ar divizijas tiesas parakstu. Šodien mēs to izsūtīsim, un man liekas, ka esmu darījis visu, lai vērstu par labu to, kas noticis aiz šo ungāru skribentu, aiz šo civilo diedelnieku negodīgās rīcības.
Man šķiet, ka atspēkojums man labi izdevies stila ziņā:
«N. divizijas tiesa un N. kājnieku pulka vadība ar šo paziņo, ka vietējos laikrakstos publicētais raksts par it kā N. pulka kareivju sarīkotiem ekscesiem nepavisam nesaietas ar patiesību, ir izdomāts no sākuma līdz galam un ka pret minētajiem laikrakstiem ierosinātajai lietai sekos stingra vainīgo sodīšana.»
— Divizijas tiesa, — pulkvedis turpināja, — savā ziņojumā mūsu pulka vadībai secina, ka viss šis tracis nenozīmē neko citu kā organizētu kūdīšanu pret tām karaspēka daļām, kas no Cisleitanijas ierodas Transleitanijā. Turklāt salīdziniet, cik daudz mūsējo atrodas frontē un cik ungāru! Es jums teikšu, ka man čechu kareivis patīk daudz labāk nekā tādi ungāru salašņas. Kad es tik atceros, kā pie Belgradas ungāri sāka šaut uz mūsu otro kaujas bataljonu, kas nezināja, ka šāvēji ir ungāri, un savukārt atklāja uguni pret deičmeistariem [93] labajā flangā, un deičmeistari tā apjuka, ka sāka apšaudīt blakus stāvošo Bosnijas puiku! Tā bija gan situācijā, neko teikt! Es taisni
Pulkvedis nospļāvās.
— Tagad jūs pats arī pārliecinājāties, cik lieliski viņi izmantojuši jūsu dēku Kiralibidā.
Virsleitnants Lukašs apmulsis ieklepojās.
— Virsleitnanta kungs, — pulkvedis draudzīgi uzrunāja viņu, — lieciet roku uz sirds un atzīstieties, cik reižu jau esat bijis Kakonija kundzes gultā.
Pulkvedis Srēders bija šodien ļoti labā omā.
— Nestāstiet man, virsleitnanta kungs, ka tikko esat sācis ar viņu sarakstīties. Kad es biju jūsu gados, man nācās pavadīt trīs nedēļas Jagrā topogrāfijas kursos, un jums vajadzēja redzēt, ka es tās trīs nedēļas nekā cita nedarīju kā tikai gulēju pie ungārietēm. Katru dienu pie citas. Jaunas, vecākas, neprecētas, precētas, kā kuru reizi gadījās, — es viņām visām tik sirsnīgi pakalpoju, ka, atgriezies pulkā, tikko varēju kājas cilāt. Visvairāk mani nostrādināja kāda advokata kundze. Viņa man pierādīja, ko spēj ungārietes. Koda man degunā, neļāva visu nakti ne aci aizvērt.
— Tikko iesācis sarakstīties … — pulkvedis familiari uzsita virsleitnantam Lūkasam uz pleca. — Tādus jokus mēs pazīstam. Nesakiet labāk nekā, man jau šī aina ir skaidra. Jums ar viņu bija romāns, viņas vīrs uznāca nelaikā, un šis jūsu stulbenis Sveiks .. Bet ziniet, virsleitnanta kungs, šim Sveikam tiešām ir raksturs, citādi viņš nebūtu tā rīkojies ar jūsu vēstuli. Tādu cilvēku žēl pazudināt, Es saku, te tūliņ redzama audzināšana. Man viņa izturēšanās ļoti patīk. Izmeklēšana šajā virzienā noteikti jāpārtrauc. Jūs, virsleitnanta kungs, esat sakompromitēts presē. Jūsu uzturēšanās šeit ir pilnīgi nevajadzīga. Sinī nedēļā jādodas uz krievu fronti vienai kaujas rotai. Jūs esat 11. rotas vecākais virsnieks, jūs dosieties tai līdz kā rotas kamandieris. Brigādes štābā viss jau nokārtots. Sakiet mantzinim, lai viņš jums pameklē citu kalpotāju Sveika vietā!