Virsleitnants Lukašs pateicīgi uzlūkoja pulkvedi, kas turpināja:
— Sveiku es piekomandēju par jūsu rotas raitnieku.
Pulkvedis piecēlās un, sniegdams nobālušajam virsleitnantam roku, sacīja:
— Tātad viss ir nokārtots. Novēlu jums daudz laimes un labus panākumus austrumu kaujas laukos. Un, ja varbūt kādreiz redzēsimies, tad neaizmirstiet mūsu sabiedrību. Neizvairieties no mums kā toreiz Budejovicē …
Virsleitnants Lukašs mājupceļā visu laiku domās atkārtoja:
— Rotas komandieris, rotas raitnieks.
Un viņa acu priekšā spilgti atausa Sveika tēls.
Kad virsleitnants Lukašs pavēlēja mantzinim Vanekam sameklēt viņam citu kalpotāju, tas sacīja:
— Es tak biju iedomājies, virsleitnanta kungs, ka jūs ar Sveiku esat pilnīgi apmierināts.
Bet,, kad viņš dzirdēja, ka pulkvedis iecēlis Sveiku par 11. rotas raitnieku, tad izsaucās:
— Lai dievs stāv mums klāt!
Divizijas tiesas aresta telpās, ēkā ar aizrestotiem logiem;.. cēlās pēc priekšrakstiem pulksten septiņos no rīta un sakārtoja guļvietas, kas atradās uz dubļainās grīdas. Lāviņu nebija. Garā telpā aiz šķērssienas nolika pēc priekšrakstiem salocītās segas un salmu maisus, un, kas ar šo darbu bija galā, tie nosēdās uz sola gar sienu un vai nu ķēra utis (tie, kas bija ieradušies no frontes), vai īsināja laiku, stāstīdami dažādus piedzīvojumus.
Sveiks ar veco sapieri Vodičku sēdēja uz sola pie durvīm kopā ar vairākiem dažādu ieroču šķiru un pulku kareivjiem.
— Paskatieties, puiši, tur uz to ungāru lempi pie loga! — Vodička ierunājās. — Re, kā viņš skaila lūgšanu, lai viņam viss labi izdotos! Vai jums negribētos likt viņam vienreiz pa ausi, ka viņam mute plata paliktu?
—• Bet tas taču ir godīgs cilvēks, — Sveiks atsaucās, — jo viņš te atrodas tāpēc, ka izvairījies no mobilizācijas. Viņš ir pret karu, laikam pieder kādai sektai, un viņu iesēdinājuši par to, ka viņš turas pie dieva baušļiem un negrib nevienu nokaut, bet gan te viņam iemācīs citu bauslību. Priekš kara Moravijā dzīvoja kāds Nemrava, kas pat šautenei negribēja ķerties klāt, kad viņu iesauca karadienestā, jo ieročus nēsāt o-ļot pret viņa pārliecību. Par to viņš dabūja krietni nosēdēties, un tad viņam atkal lika nodot zvērestu. Bet viņš tik atbild, ka zvērēšana ir pret viņa pārliecību, un palika pie sava.
— Tas gan ir bijis muļķis, — vecais sapieris Vodička noteica. — Viņš taču varēja zvērēt mierīgu prātu un pēc tam uz visu nospļauties.
— Es jau trīs reizes esmu nodevis zvērestu, — ieteicās kāds kājnieks, — un arī par dezertēšanu sēžu šeit trešo reizi, bet, ja man nebūtu ārsta apliecības, ka es pirms piecpadsmit gadiem prāta aptumšošanās brīdī esmu nositis savu krustmāti, tad mani varbūt jau trīs reizes būtu frontē nošāvuši. Bet tagad mana nelaiķa krustmāte man vienmēr palīdz izkulties no ķibeles, un varbūt man beidzot izdosies atgriezties no šā kara dzīvam mājās.
— Un par ko tu, draugs, nositi savu krustmāmiņu? —• Sveiks ieinteresējās.
— Par ko tad vispār cilvēkus nogalina? — šis patīkamais sarunu biedrs atbildēja. — Taču skaidrs, ka naudas dēļ. Tai vecenei bija piecas krājkases grāmatiņas, un, kad es izbadējies un noplīsis ierados pie viņas ciemā, viņai taisni tajā bridī atsūtīja procentus. Atskaitot viņu, man nebija neviena rada gabala visā pasaulē. Es sāku lūgties, lai viņa pieņem mani pie sevis, bet šī, ragana, tikai skandina, lai ejot strādāt, es tak 'asot jauns, stiprs un vesels cilvēks. Tā vārds pa vārdam, un .es viņai pāris reižu sadevu ar krāsns urķi pa galvu un tā biju viņu apstrādājis, ka pats vairs nepazinu. Nosēdos viņai blakus *uz grīdas un gudroju: «Vai. tā ir krustmāte vai nav?» Tā kai- cniņi bija mani atraduši otrā dienā. Tad mani aizsūtīja uz vājprātīgo slimnīcu Slupā, bet, kad pirms kara mani izmeklēja ārstu komisija Bohnicē \ tad mani atzina par izveseļojušos un tūliņ iesauca karadienestā nokalpot nokavētos gadus.
Garām pagāja garš, kalsnējs kareivis nomāktu izskatu, ar slotu rokā.
— Tas ir kāds skolotājs no mūsu pēdējās kaujas rotas, — Sveikam blakus sēdošais strēlnieks pastāstīja. — Viņš iet izslaucīt savu stūri. Ārkārtīgi tīrīgs cilvēks. Viņu te iesēdinājuši par kādu dzejoli, ko viņš-sacerējis.
— Ei, skolotāj, panāc šurp! — viņš uzsauca cilvēkam ar slotu, kurš nopietnā gaitā pienāca pie viņiem. — Noskaiti mums to par tām utīm!
Kareivis ar slotu nokāsējās un iesāka:
Viss utu pilns, gan frontē, aizmugurē, It visur milzu uts mums virsū lien, Pat ģenerālis kasa pavēderē Un veļu maina katru mīļu dien'. Ja, utīm armijā gan labas dieniņas. Uz virsniekiem tās brangi atēdas. Skat, prūšu uts kā priekā pārojas Ar veco utu tēviņu no Austrijas!
Kaulainais kareivis, bijušais skolotājs, nosēdās uz sola un nopūtās.
— Tas ir viss. Bet par to mani auditora 2 kungs nopratinājis jau četras reizes.
— Par tādām blēņām tiešām nebūtu vērts runāt, — Sveiks atklāti izteica savas domas, — vienīgais jautājums, kā tiesa sapratīs to veco Austrijas utu tēviņu, l.abi vēl, ka jūs pieminējāt pārošanos, tā viņiem galīgi sajauks galvas. Jūs tikai viņiem labi ieskaidrojiet, ka utu tēviņš ir utu vīriešu kārtas pārstāvis un ka ar uti pāroties var tikai utu tēviņš. Citādi jūs vaļā netiksiet. Jūs taču nerakstījāt to dzejoli tāpēc, ka gribējāt kādu apvainot, tas ir skaidrs. Sakiet tikai auditora kungam, ka jūs rakstījāt sev par patikšanu un, kā vīriešu kārtas cūku sauc par kuili, tā vīriešu kārtas uti visur sauc par utu tēviņu.
Skolotājs tikai nopūtās.
•— Ko tas līdz, ja auditora kungs labi nemāk čechu valodu.
Es jau mēģināju viņam tamlīdzīgi visu noskaidrot, bet viņš man uzbrēca, ka utu tēviņu čechu valodā saucot «utis».