«Nevis utu tēviņš,» viņš man saka, «bet utis. Sieviešu kārta, mīļo inteliģent, ir «tā uts», tātad vīriešu kārtai jābūt «tas utis». Nedomājiet mani apvest ap stūri!»
— īsi sakot, jūsu izredzes ir plānas, — Sveiks piekrita, — bet jums nevajag zaudēt cerību, jo viss vēl var griezties uz labu, kā teica čigāns Janečeks Plzenā, kad viņam 1879. gadā par divu cilvēku noslepkavošanu uzmeta cilpu kaklā. Un viņam bija taisnība, jo pēdējā brīdī viņu aizveda no karātavām, tāpēc ka nedrīkst nevienu kārt kunga un ķeizara dzimšanas dienā, un tā bija iekritusi taisni tanī dienā, kad viņu vajadzēja pakārt. Viņu pakāra tikai otrā dienā, kad dzimšanas diena bija garām, un šim cilvēkam vēl bija tāda laime, ka vēl pēc vienas dienas viņu apžēloja un lietu vajadzēja izmeklēt 110 jauna, jo visi apstākļi norādīja uz to, ka slepkavību izdarījis kāds pavisam cits Janečeks. Tātad viņu nācās izrakt no noziedznieku kapiem un apglabāt Plzenas katoļu kapsētā, bet tad noskaidrojās, ka viņš ir luterānis, un viņu pārveda uz luterāņu kapiem un pēc tam …
— Pēc tam tu dabūsi pāris pļauku, — vecais sapieris Vodička viņu pārtrauca, — ko viņš gan tikai neizdomā! Cilvēkam jālauza galva, ko stāstīt divizijas tiesā, bet šis nožēlojamais nelga vakar, kad mūs veda uz nopratināšanu, stāstīja man visu ceļu, kas ir Jerikas roze.
— Tie jau nebija mani vārdi, — Sveiks aizstāvējās, — tā gleznotāja Panuškas sulainis Matvejs bija paskaidrojis kādai vecenei, kas viņam bija jautājusi, kāda izskatās Jerikas roze. Viņš tai bija atbildējis: «Ņemiet sausus govs mēslus, uzlieciet uz šķīvja un uzlejiet ūdeni, tad tas nokrāsosies skaisti zaļš, un tā arī ir Jerikas roze.» Es pats tādas blēņas neesmu izdomājis, un mums taču vajadzēja kaut ko runāt, kad gājām uz nopratināšanu. Es gribēju tevi mierināt, Vodička.
— Tad ta mierinātājs! — Vodička nicīgi nospļāvās. — Cilvēkam vai galva griežas, domājot, kā izkulties no ķibeles un tikt uz brīvām kājām, lai izrēķinātos ar šiem ungāru dauzoņām, un viņš mani mierinās ar govju mēsliem. Bet kā lai es tagad atmaksāju tiem nolāpītajiem ungāriem, kad man jāsēž aiz atslēgas un vēl jāizliekas un jāstāsta tiesnesim, ka man pret ungāriem nav nekāda naida? Suņa dzīve, nudien! Nu, bet, kad es dabūšu kādu ungāru nagos, es viņu nomiegšu kā kucēnu, es viņam parādīšu «istem aldmeg a magyart» \ es viņiem tā sadošu, ka viņi mani ilgi pieminēs.
— Nevajag tikai padoties bailēm, — Šveiks sacīja, — viss vēl var mainīties. Galvenais, tiesā nekad nevajag taisnību teikt. Kas ļaujas pierunāties un atzīstas, tas ir pazudis cilvēks. No tā nekas labs neiznāks. Kad es reiz strādāju Moravijas Ostravā, tad tur bija tāds gadījums: kāds kalnracis bija zem četrām acīm piekāvis kādu inženieri, un neviens to nebija redzējis. Advokāts, kas viņu aizstāvēja, visu laiku apgalvoja, ka viņam nekas nenotiks, ja viņš liegsies, bet tiesas priekšsēdētājs atkal gribēja pierunāt atzīties, jo atzīšanās esot vainu mīkstinātājs apstāklis. Nu, bet viņš palika pie sava, ka viņam nav ko atzīties, un viņu attaisnoja, jo viņš pierādīja savu alibi, ka. tanī pašā dienā bijis Brno.
— Jēzus Marija! — Vodička saskaitās. — Tas vairs nav izturams. Tiešām nevaru saprast, kāpēc viņš mums visu to stāsta. Vakar nopratināšanā arī bija viens tāds ērms. Kad viņam auditors prasīja, ar ko viņš agrāk nodarbojies, tad viņš atbildēja: «Pūtu pie krusta,» — un pagāja kāda pusstunda, kamēr beidzot noskaidrojās, ka viņš pūtis plēšas pie kalēja Krusta. Un, kad viņam beidzot noprasīja: «Tātad jūs pirms iesaukšanas bijāt dienas strādnieks?», tad viņš atteica: «Kāpēc tad viens strādnieks, Franta Hibšs bija otrs.»
Gaitenī atskanēja soļi un sardzes uzaicinājums pieņemt jaunatnācējus.
— Mūsu skaits atkal pavairosies, — Šveiks priecājās. — Varbūt šie būs pacēluši kādu cigara galu.
Durvis atvērās, un pa tām iestūma to pašu brīvprātīgo, ar ko Šveiks bija sēdējis kopā Budejovices karcerī un kas pēc tam bija sūtīts darbā kādas kaujas rotas virtuvē.
— Lai slavēts Jēzus Kristus! — viņš sacīja ienākot, uz ko Šveiks visu vārdā atbildēja:
— Mūžīgi mūžos, āmen!
Brīvprātīgais apmierināts saskatījās ar Šveiku, nolika līdz- atnesto segu zemē un piebiedrojās čechu kolonijai uz sola. Tad viņš uzlocīja gamašu atlokus un izņēma no turienes prasmīgi noglabātās cigaretes, pēc tam vēl izvilka no stulma gabaliņu no sērkociņu kārbiņas sāna un vairākus sērkociņus, kas bija veikli pāršķelti gareniski.
Viņš uzrāva sērkociņu, aizdedzināja cigareti, deva visiem aizsmēķēt un vienaldzīgi noteica:
— Mani apvaino par dumpošanos.
— Tas nav nekas, — Sveiks mierinoši atsaucās, — tas tikai joks vien.
— Protams, — brīvprātīgais atteica, — ja mēs gribam uzvarēt šādi, ar dažādu tiesu palīdzību. Ja viņi par visu vari grib ar mani tiesāties, lai tiesājas. Viena šāda tiesas prāva taču nevar grozīt tagadējo stāvokli.
— Kā tad tu dumpojies? — vecais sapieris Vodička ievaicājās, ar simpātijām raudzīdamies uz brīvprātīgo.
— Atteicos tīrīt virssardzē atejas, — tas atbildēja, — un par to mani aizveda pie pulkveža. Nu, tas ir īsts cūka. Viņš sāka brēkt, ka. es esot apcietināts pēc pulka vadības pavēles, ka es esot pats pēdējais arestants, ka viņš vispār brīnoties, kā zeme vēl ciešot manu svaru un neapstājoties savā gaitā aiz
kauna, ka armijā parādījies cilvēks ar brīvprātīgā tiesībām un pretenzijām uz virsnieka dienesta pakāpi, kurš ar savu uzvešanos modinot savos priekšniekos tikai riebumu un nicināšanu. Es atbildēju, ka zemeslodes griešanos nevar pārtraukt tāda brīvprātīgā parādīšanās kā es, jo dabas likumi stiprāki par brīvprātīgā uzplečiem, un ka es labprāt gribētu zināt, kas mani var piespiest tīrīt ateju, ko es pats neesmu pieķēzījis, kaut gan man uz to būtu tiesības pulka cūcīgās virtuves dēļ, kur citu neredz kā sapuvušus kāpostus un iesmakušu aitas gaļu. Vēl es viņam sacīju, ka viņa brīnīšanās, kāpēc zeme vēl cieš manu svaru, ir mazliet dīvaina, jo manis dēļ taču nevar izcelties zemestrīce. Kamēr es runāju, pulkveža kungs nekā cita nedarīja kā tikai klabināja zobus, it kā ķēve, kad tā iekampusi mutē sasalušus rāceņus, bet pēc tam uzbļāva: «Tad jūs tīrīsiet atejas vai ne?» — «Padevīgi ziņoju, ka nekādas atejas netīrīšu.» — «Jūs tīrīsiet, brīvprātīgais, saprotat?» — «Padevīgi ziņoju, ka netīrīšu.» — «Velns un elle, jūs tīrīsiet nevis vienu, bet simt ateju!» — «Padevīgi ziņoju, ka netīrīšu ne vienu, ne simt ateju!» Un tā visu laiku: «Tīrīsiet?» — «Netīrīšu.» Vārds «atejas» tika skandināts līdz apnikumam kā Paulas Mudras sacerētie bērnu pantiņi. Pulkvedis skraidīja pa kancelejn kā nepilnā prātā. Beidzot viņš apsēdās un teica: «Pārdomājiet šo lietu labi, jo es jūs nodošu divizijas tiesai par dumpošanos. Nedomājiet, ka jūs būsiet pirmais brīvprātīgais, ko šajā karā nošaus! Serbi jā mēs pakārām divus brīvprātīgos no 10. rotas un vienu no 9. nošāvām kā cāli. Un par ko? Par viņu stūrgalvību. Tie divi, kurus pakāra, biia atsacījušies pie Šabacas nodurt kāda turienieša sievu un bērnu, bet brīvprātīgo no 9. rotas nošāva tāpēc, ka viņš bija atsacījies iet tālāk, jo viņam esot plakanā pēda un uztūkušas kājas. Nu, vai tad jūs tīrīsiet atejas vai ne?» — «Padevīgi ziņoju, ka netīrīšu.» Tad pulkvedis paskatījās uz mani un jautāja: «Klausieties, vai jūs tikai neesat slavofils?» — «Padevīgi ziņoju, ka neesmu.» Pēc tam mani izveda ārā un paziņoja, ka es esmu apvainots par dumpošanos.