— Es gan esmu pilnīgi apmierināts, — Sveiks atzinās.
— Toreiz, kad biju aktīvajā armijā, mūsu feldfebelis Solpera mēdza teikt, ka katram kareivim skaidri jāapzinās savi pienākumi, un pēc tam tā gāza tev pa purnu, ka tu ir kapā to nepiemirstu. Vai atkal nelaiķis obrlajtnants Kvaizers — kad tas nāca pārbaudīt šautenes, tad vienmēr skaidroja mums, ka kareivim jābūt stipram garā, jo kareivji ir tikai lopu bars, ko valsts uztur, dod tiem ēst, dod kafiju dzeršanai un tabaku pīpošanai, un par to tiem jāstrādā kā vēršiem.
Sapieris Vodička kļuva domīgs un pēc brīža sacīja:
— Kad tevi iesauks pie auditora, Sveik, tad nesapinies tikai un atkārto to pašu, ko pagājušo reizi, citādi tu mani iegāzīsi. Galvenais, tu esi redzējis, ka tie nelieša ungāri man uzbruka. Pēc tam mēs rīkojāmies kopīgi.
— Esi bez baiļu, Vodička, — Sveiks viņu drošināja, — tikai mieru, nekādas uztraukšanās! Kas tur nu liels no tādas divīzijas tiesas? Tev būtu vajadzējis redzēt, cik aši tādas kara tiesas agrāk strādājušas! Pie mums reiz aktivajā dienestā bija kāds skolotājs Herals, un tas mums vienreiz, kad bijām atstāti bez atvaļinājuma un vāļājāmies pa lāviņām, stāstīja, ka Pragas muzejā esot kāda grāmata, kur aprakstītas šādas kara tiesas
Marijas Terezas laikā. Katram pulkam bijis savs bende, kas izpildījis nāves sodu sava pulka kareivjiem un kāris citu pēc cita par dālderi gabalā. Dažu dienu šis bende, kā grāmatā rakstīts, nopelnījis pa pieci dālderi.
— Tas arī ir saprotams, — Sveiks nopietnā garā piemetināja, — jo tolaik pulkos bija vairāk cilvēku un katrā ciemā to skaitu papildināja.
— Kad es biju Serbi jā, — Vodička teica, — tad mūsu brigādē varēja pieteikties, kas grib kārt turieniešus par cigaretēm. Par vīrieša pakāršanu deva desmit «Sportus», par sievietes vai bērna — piecus. Pēc tam intendantura likās uz laupīšanu un sāka tos apšaut veseliem bariem uzreiz. Reizē ar mani dienēja kāds čigāns. Labu laiku mēs par viņu nekā nezinājām, tikai dīvaini bija, ka viņu bieži izsauc nakti uz kanceleju. Toreiz mēs stāvējām pie Drinas. Reiz naktī, kad viņš bija projām, kādam ienāca prātā parakņāties pa viņa mantām, un tad viņa mugursomā atrada veselas trīs kārbas «Sporta», pa simt cigarešu katrā. Kad viņš rīta agrumā atgriezās mūsu šķūnī, mēs viņam sarīkojām ātru tiesu. Nosviedām gar zemi, un kāds mūsējais, Belouns, nožmiedza viņu ar siksnu. Sīksta dzīvība gan viņam bija kā kaķim.
Vecais sapieris Vodička nospļāvās.
— Viņu nekādi nevarēja nožmiegt, bikses viņam bija jau pilnas, acis izspiedušās, bet viņš ķepurojās kā puskauts gailis. Tad viņu sāka raut pušu kā kaķi. Divi pie galvas, divi pie kājām, kamēr apgrieza kaklu. Pēc tam viņam uzmauca galvā paša mugursomu ar visām cigaretēm un smuki ielaida Drinā. Tādas cigaretes neviens taču nebūtu smēķējis. No rīta viņu visur izmeklējās.
— Jums vaiadzēja teikt, ka viņš dezertējis, — Sveiks pārliecinoši piebilda, — ka viņš jau sen uz to gatavojies un katru dienu stāstījis, ka laidīsies lapās.
— Kam tad tas nāca prātā? — Vodička atteica. — Mēs savu darbu bijām padarījuši un par citu galvas nelauzījām. Tur tā biia vienkārša lieta. Katru dienu kāds pazuda, un viņus pat nezvejoja no Drinas ārā. Uztūcis serbs peldē i a kopā ar nosistu zemessargu itin glīti pa Drinu uz Donavu. Pāris jaunajiem. kas tādus jokus redzēja pirmo reizi, tūlīt piemetās drudzis.
— Tiem vajadzēja iedot chininu, — Sveiks piezīmēja.
Viņi iegāja barakā, kur atradās divizijas tiesas kanceleja, un patruļa tūlīt ieveda viņus astotajā istabā, kur aiz gara, papīru grēdām apkrauta galda sēdēja auditors Rullers.
Viņam priekšā atradās likumu grāmata, uz kuras stāvēja pusdzerta tējas glāze. Galda labajā pusē bija neīsta ziloņkaula krucifikss ar noputējušu Kristu, kas izmisis noraudzījās uz sava krusta pakāji, kur mētājās papirosu gali un pelni.
Auditors Rullers, krustā sistajam dievam par jaunām ciešanām, patlaban nobirdināja no sava papirosa pelnus krusta pakājē un ar otru roku satvēra tējas glāzi, kas bija pielipusi pie likumu krājuma.
Atbrīvojis glāzi no šiem apkampieniem,, viņš turpināja šķirstīt kādu grāmatu, ko bija paņēmis virsnieku klubā. Tā bija Fr. S. Krausa grāmata ar daudzsološu virsrakstu: «Forschun- gcn zur Entwicklungsgeschichte der geschlechtl.ic.hen Moral.» [96]
Viņš aplūkoja naivos vīriešu un sieviešu dzimumorgānu zīmējumus ar piemērotiem pantiņiem, ko augsti, mācītais Fr. S. Krauss bija atklājis uz Berlines rietumu stacijas ateju sienām, un tāpēc nemaz neievēroja ienākušos.
Šinī nodarbībā viņu iztraucēja Vodičkas ieklepošanās.
— Was geht los? [97] — viņš uzprasīja, joprojām šķirstīdams grāmatu un meklēdams naivo zīmējumu un uzmetumu turpinājumu.
— Padevīgi ziņoju, auditora kungs, — Šveiks atsaucās, — ka mans biedrs Vodička ir saaukstējies un klepo.
Tagad auditors Rullers pacēla acis uz Sveiku un Vodičku un pūlējās piešķirt savai sejai bargu izteiksmi.
— Beidzot taču jūs atvilkāties, — viņš teica, rakņādamies papīru grēdā uz galda, — es jūs liku atsaukt pulksten deviņos, un tagad ir gandrīz vienpadsmit.
— Kā tu stāvi, teļš? — viņš uzsauca Vodičkam, kas bija atļāvies pieņemt brīvu stāiu. — Kad es teikšu: «Brīvi,» tad tu varēsi darīt ar saviem papēžiem, ko gribi.
— Padevīgi ziņoju, auditora kungs, — Šveiks iebilda, — ka viņam ir reimatisms.
— Tu labāk turi muti! — auditors Rullers pamācīja. — Kad es tev ko jautāšu, tad varēsi atbildēt. Trīs reizes jau esi bijis
uz nopratināšanu, un izdabūts no tevis nav ne tik, cik vistas kājā gaļas. Vai es atradīšu jūsu lietu vai ne? Tā man te jānoņemas ar jums, sasodītajiem nelgām. Tikai nedomājiet, ka par veltīgu tiesas traucēšanu tiksiet sveikā cauri!