Taču nožēlojamais skauta tēvs nekādi nespēja nomierināties.
— Ko es esmu izdarījis! — viņš vaimanāja. — Mana labā slava pagalam.
- Kas tiesa, tas tiesa, — Sveiks apstiprināja savā iedzimtajā vaļsirdībā. — Pēc tā, kas noticis, jūsu labā slava pagalam uz visu mūžu; ja par to būs rakstīts avīzēs, tad jūsu paziņas arī šo to vel pieliks klāt. Tā jau tas mēdz būt, tāpēc labāk neliecieties par to ne zinis. Cilvēku ar aptraipītu un izputinātu reputāciju ir reižu desmit vairāk nekā to, kam tā vēl kārtībā. Tādu ir tīrais nieks.
Gaitenī atskanēja smagi soļi, slēdzene nošķindēja atslēgā, durvis atvērās, un policists sauca Sveiku.
Piedodiet, — Sveiks bruņnieciski sacīja, — es te atrodos tikai no pulksten divpadsmitiem, bet šis kungs te sēž jau kopš sešiem no rīta. Man nekādas steigas nav.
Atbildes vietā policista stipra roka izvilka Sveiku gaitenī. Abi mēmā klusumā uzgāja pa kāpnēm otrajā stāvā. Istabā pie galda sēdēja resns moža izskata policijas komisārs, kas uzrunāja Sveiku:
— Tad jus esat Sveiks? Kā jūs te nokļuvāt?
— Pavisam vienkārši, — Sveiks atbildēja, — es te ierados kāda policista kunga pavadībā, tāpēc ka negribēju pieļaut, lai mani izmet no vājprātīgo nama bez pusdienām. Es taču neesmu nekāds no ielas paķerts skuķis.
— Zināt ko, Sveik, — policijas komisārs laipni sacīja,
kāpēc mums te, Salmovas ielā, ar jums jāstrīdas? Vai nebūtu labāk, ja mēs jūs nosūtītu uz policijas pārvaldi?
Jūs, kā mēdz sacīt, esat stāvokļa kungs, Sveiks mierīgi atbildēja, un aiziet pievakarē līdz policijas parvaldei — tā ir neliela un patīkama pastaiga.
— Cik patīkami, ka mēs esam vienis pratis, — jautri noteica policijas komisārs. — Vienmēr ir labāk, ja cilvēki var saprasties. Vai nav tiesa, Sveik?
— Es arī labprāt apspriežos ar citiem, — Sveiks atbildēja. —- Ticiet man, komisārā kungs, es nekad neaizmirsīšu jūsu labo sirdi.
Godbijīgi palocījies, Sveiks nogāja kopā ar policistu lejā sardzes telpās un jau pēc pusstundas atradās Ječnas ielas un Karola laukuma stūrī cita policista pavadībā, kuram padusē bija apjomīga grāmata ar uzrakstu vācu valodā — «Arestan- tenbuch».
Spalenas ielas stūrī Sveiks ar savu pavadoni sadūrās ar ļaužu pūli, kas drūzmējās ap kādu izkārtu paziņojumu.
- Tas ir kunga un ķeizara manifests par kara pieteikšanu, — policists paskaidroja Sveikam.
• F.s taču to pareģoju! Sveiks izsaucās. - Bet vājprātīgo namā par to nekas vēl nav zināms, kaut gan viņiem vajadzēja to uzzināt no pirmavotiem.
Kā tad tā? — policists ievaicājās.
Tur taču atrodas daudz virsnieku kungu, — Sveiks paskaidroja, un, kad viņi sastapa jaunu pūli, kas drūzmējās ap manifestu, Sveiks skaļi izsaucās:
Lai dzīvo ķeizars Francis Jozefs I! Sai karā mēs uzvarēsim!
Kāds no sajūsmas pilnā pūļa ar vienu belzienu uzdzina viņam platmali pāri acīm, un šādā izskatā, saskrējušo ziņkārīgo ielenkts, Sveiks otrreiz iegāja pa policijas pārvaldes vārtiem.
— Sai karā mēs noteikti uzvarēsim, to es jums vēlreiz atkārtoju, kungi! — ar šiem vārdiem Sveiks šķīrās no saviem pavadītājiem.
Sai vēsturiski tālajā laika posmā Eiropu sasniedza patiesība, ka rītdiena sagraus pat šodienas plānus.
VI
izlauzies no apburta loka,
Sveiks atkal atgriežas mājās
Policijas pārvaldes ēka izdvesa svešas varas garu. Sī vara modri vēroja, cik liela ir iedzīvotāju sajūsma par karu. Atskaitot dažus cilvēkus, kuri nenoliedza savu piederību pie tautas, kam būs jālej asinis svešu interešu labā, policijas pārvalde sastādīja lielisku birokrātisko plēsoņu grupu, kuru acis likai cietums un karātavas spēja nodrošināt bezjēdzīgo paragrafu pastāvēšanu.
Pret saviem upuriem viņi izturējās ar labi apsvērtu, dzēlīgu laipnību.
— Man ļoti žēl, ka jūs atkal esat kritis mūsu rokās, — tā uzrunāja Sveiku kāds no šiem melndzeltcnajiem 1 plēsoņām. — Mēs domājām, ka jūs labosieties, bet esam vīlušies.
Sveiks piekrītoši palocīja galvu un rādīja tik nevainīgu seju, ka melndzeltenais plēsoņa uzmeta viņam jautājošu skatienu un skarbi aizrādīja:
— Neizliecieties par muļķi!
Tūliņ gan viņš atkal laipni turpināja:
— Mums patiešām ļoti nepatīkami turēt jūs aresta, sevišķi tāpēc, ka, manuprāt, jūsu pārkāpums nav nekāds lielais. Ievērojot jūsu zemo inteliģenci, nevar būt šaubu, ka esat pavedināts. Sakiet man, Sveika kungs, kas īstenībā uzkudija jus darīt tādas muļķības!
Sveiks nokāsējās un atsaucās:
— Piedodiet, bet es nekā nezinu ne par kādām muļķībām.
— Nu, vai tad tās nav muļķības, Sveika kungs, — runāja māksloti tēvišķīgā balss, — kad jūs, pēc jūsu pavadoņa policista liecības, izmantojot ļaužu sadrūzmēšanos pie manifesta ielas stūri, musināt pūli ar kliedzieniem: «Lai dzīvo ķeizars Francis Jozefs I! Mēs uzvarēsim!»
— Es nevarēju mierīgi noskatīties, — Sveiks paskaidroja, vērdamies inkvizitorā ar savām labsirdīgajām acīm, — es uztraucos, ieraudzījis, ka ļaudis lasa manifestu par kara pieteikšanu un neizrāda nekādu prieku. Neviena sauciena «lai dzīvo», neviena «urā», vispār itin nekā, padomnieka kungs. Tā, it kā tas nevienu neskartu. Tad es, vecs 9i. pulka kareivis, nespēju izturēt un uzsaucu tos vārdus. Jūs mana vieta droši vien būtu rīkojies tāpat. Ja ir karš, tad mums jākaro, kamēr uzvaram, un jāuzsauc augstas laimes kungam un ķeizaram. Lai man neviens nestāsta, ka tā nav!