— Nu, tad klausieties, diedelnieki, — viņš sacīja, izvilcis no papīriem biezas aktis ar uzrakstu: «Sveiks un Vodička», — nedomājiet, ka kaut kādas muļķīgas plūkšanās dēļ jūs varēsiet slaistīties pa divizijas tiesu un izvairīties no došanās uz fronti! Jūsu dēļ man pat vajadzēja zvanīt uz armijas tiesu, aitasgalvas tādi!
Viņš nopūtās.
— Netaisi tik svētu seju, Šveik, — viņš turpināja, — gan tev frontē pāries kāre plūkties ar honvediern. Izmeklēšana jūsu lietā pārtraukta, un katram jādodas uz savu daļu, kur viņš saņems disciplināru sodu un tad ar kaujas rotu dosies uz
fronti. Ja jūs man vēlreiz nāksiet nagos, tad es jums, huligāniem, sakuršu kārtīgu pirti. Te jums ir atlaišanas zīme, un uzvedieties turpmāk godīgi! Aizvest viņus uz otru istabu!
— Padevīgi ziņoju, auditora kungs, — Šveiks sacīja, — ka mēs abi ņemsim jūsu vārdus vērā un ka mēs daudzkārt pateicamies jums par jūsu laipnību. Ja es nebūtu karadienestā, tad uzdrošinātos teikt, ka jūs esat zelta cilvēks. Un pie tās pašas reizes mēs jums lūdzam piedošanu, ka jums mūsu dēļ vajadzēja tik daudz pūlēties. Mēs to tiešām neesam pelnījuši.
— Nu, tad vācieties pie visiem velniem! — auditors uzkliedza Sveikam. — Ja pulkvedis Šrēdera kungs nebūtu par jums aizlicis vārdu, tad es nezinu, kā tas vēl būtu beidzies.
Vodička tikai gaitenī tā īsti attapās, kad patruļa veda viņus uz otru istabu. Sargkareivis, kas viņus pavadīja, baidījās nokavēt pusdienas un tāpēc teica;
— Pielieciet taču,soli, puiši, jūs jau velkaties kā utis.
Vodička tūlīt atsaucās, lai šis pievaldot muti un pateicoties dievam, ka esot čechs. Ja viņš būtu ungārs, tad Vodička viņu pārplēstu kā siļķi.
Tā kā kancelejā visi rakstveži bija aizgājuši pusdienās, tad sargkareivim vajadzēja nogādāt abus arestantus uz divizijas tiesas aresta telpām, kas nenotika bez ienīstajai kara rakstvežu sugai adresētiem lāstiem,
— Biedri man atkal nosmels visus taukus no viras, — sargkareivis traģiski žēlojās, — un gaļas vietā atstās tikai cīpslas. Vakar es vedu divus uz nometni, un pa to laiku kāds bija aprijis pusi desas, ko man izsniedza.
— Jūs te pie divizijas tiesas par citu gan nedomājat kā tikai par ēšanu, — Vodička atsaucās, juzdamies jau pilnīgi savā ādā.
Kad viņi pastāstīja brīvprātīgajam, kā viņiem izgājis, tas izsaucās:
— Tātad kaujas rota, draugi! Tad jāsaka kā čechu turistu laikrakstā: «Labu ceļa vēju!» Sagatavošanās darbi ceļojumam ir jau pabeigti, jo augstā armijas valdība par visu ir parūpējusies. Arī jūs esat uzaicināti piedalīties izbraucienā uz Gali- ciju. Dodieties ceļā ar jautru prātu un vieglu, līksmu sirdi! Izturieties ar sirsnīgu mīlestību pret to apvidu, kurā jūs iepazīstinās ar ierakumiem! Tā būs skaista un ārkārtīgi interesanta vieta. Jūtieties tālajā svešumā kā mājās, kā pazīstamā pusē, jā, gandrīz kā savā mīļajā dzimtenē. Speriet savu kāju paci-
lātā garā tanī zemē, par kuru jau vecais Humbolts sacījis: «Es visā pasaulē neesmu redzējis nekā lieliskāka par šo stulbo Galiciju.» Bagātīgie un dīvainie atklājumi, ko sakrājusi mūsu uzvarētāja armija, atkāpjoties no Galicijas, noderēs mums par lielisku ceļa rādītāju, sastādot otrā karagājiena programu. Tātad pagrieziet degunu uz Krievijas pusi un izšaujiet no prieka visas patronas gaisā!
Kad Sveiks un Vodička taisījās pēc pusdienas doties \iz kanceleju, pie viņiem pienāca nelaimīgais skolotājs, kas bija sacerējis dzejoli par utīm, pavilka abus sānis un noslēpumaini sacīja:
— Neaizmirstiet uzsaukt krieviem, kad tiksiet krievu pusē: «Zdravstvujte, ruskije bratja, my bratja čechv, my net aus- trijci.»
Atstājot baraku, Vodička, gribēdams demonstrēt savu
naidu pret ungāriem un parādīt, ka ieslodzīšana nav satricinājusi vai sašķobījusi viņa pārliecību, uzmina pret karu noskaņotajam ungaram uz kājas un uzbrēca: — Uzvelc zābakus, muļ|a!
— Lai tik viņš man būtu ko atbildējis, — sapieris Vodička sašutis sacīja pēc tam Sveikam, — lai tik viņš būtu iepīkstējies, tad es viņa ungāru šņukuri pataisītu divreiz tik lielu. Bet tas stulbais gnīda cieš klusu un ļauj sevi kājām spārdīt. Nudien, Šveik., man ir tādas dusmas, ka mūs nenosodīja. Izskatās tā, it kā viņi smietos par mums, it kā par visu to lietu ar ungāriem nebūtu vērts pat runāt. Bet mēs taču cīnījāmies kā lauvas. Tā ir tava vaina, ka mūs nenotiesāja, bet izdeva tādu apliecību, it kā mēs pat lāgā izkauties nemācētu. Ko viņi īsti par mums domā? Tas taču bija pavisam kārtīgs konflikts.
— Cilvēk mīļais, — Šveiks labsirdīgi teica, — es gan nesaprotu, kāpēc tu nepriecājies, ka divizijas tiesa mūs oficiāli atzinusi par godīgiem cilvēkiem, pret kuriem nekā nevar iebilst. Protams, nopratināšanā es visādi mēģināju izlocīties, bet tas jau ir jādara, melot ir pienākums, kā advokats Bass mēdza teikt saviem klientiem. Kad auditora kungs man jautāja, kāpēc mēs esam ielauzušies šā Kakonija kunga dzīvoklī, es viņam vienkārši atbildēju: «Es domāju, ka mēs tā vislabāk iepazīsimies ar Kakonija kungu, ja ieradīsimies pie viņa viesos!» Auditora kungs tad man vairs nekā nejautāja, jo viņam ar to pietika.
— Un to tu ievēro, — Šveiks turpināja attīstīt savu domu, — ka kara tiesā nekad nedrīkst atzīties. Kad es sēdēju garnizona cietumā, tad blakus kamerā kāds kareivis atzinās, un, kad citi to dabūja zināt, tad uzlika viņam «bankas» un piespieda atsaukt savu atzīšanos.
— Ja es būtu izdarījis ko negodīgu, tad neatzītos, — sapieris Vodička atbildēja, — bet, ja man tāds nolāpīts auditors tieši jautā: «Vai jūs esat kāvies?» •— tad man jāatbild: «Jā, esmu.» — «Vai esat kādu piekāvis?» — «Protams, auditora kungs.» — «Vai esat kādam nodarījis miesas bojājumus?» — «Skaidrs, ka esmu., auditora kungs.» Lai viņš zina, ar ko viņam darīšana! Un nu jāpiedzīvo tāds kauns, ka mūs attaisno. Iznāk tā, it kā viņš negribētu ticēt, ka man pat josta pārtrūka, velējot šos ungāru lempjus, ka es viņus pataisīju zilus un sakapāju gabalos. Tu taču pats redzēji, ka vienu brīdi es sitos viens pats pret trim un pēc mirkļa tie jau vārtījās pa zemi un