es viņus spārdīju kājām. Un pēc visa tā šāds nosmurgājies auditors izbeidz izmeklēšanu! Man tā vien šķiet, ka viņš man būtu pateicis: «Ko nu stāstāt, vai tad jūs mākat kauties!» Lai tikai paiet karš un es atkal tieku uz brīvām kājām., tad es viņu, slīmestu, sadzīšu rokā un parādīšu, vai es māku kauties. Tad es atbraukšu uz Kiralihidu un sataisīšu te tādu jandāliņu, kāds vēl pasaulē nav redzēts, tā ka visi slēpsies pagrabos, kad dabūs zināt, ka es esmu ieradies apraudzīt šos Kiralihidas vanckarus, šos lempjus, šos smurguļus!
*
Kancelejā visu nokārtoja neparasti ātri. Kāds feldfebelis, kam mute vēl spīdēja no pusdienas viras taukiem, ar ārkārtīgi stingru seju izsniedza Sveikam un Vodičkam viņu papīrus un
nepalaida garām gadījumu, nenoturējis runu, kurā tas apelēja pie viņu kareiviskā gara. Tā kā viņš bija Mazurijas polis, tad iepina runā sava apvidus gleznainākos izteicienus, kā «ma- rekvium», «glupi rolmopsie», «krajcova sedmina», «svina porypana» un «dum vam bane na miesjnuckovy vaschi gzichty» [98].
Kad Sveiks un Vodička atvadījās viens no otra, jo katram vajadzēja doties uz savu da]u, Sveiks teica:
— Kad karš beigsies, tad tu mani apmeklē. Tu mani sastapsi katru vakaru no pulksten sešiem «Kausā», Bojišti ielā.
— Protams, ka atnākšu, — Vodička atbildēja, — bet vai tur iet jautri?
— Tur katru vakaru kaut kas atgadās, — Sveiks apgalvoja, — bet, ja tur būs par klusu, tad mēs paši kaut ko izstrādāsim.
Viņi šķīrās, bet, kad bija jau dažus soļus viens no otra, vecais sapieris Vodička nosauca Sveikam pakaļ:
— Tātad skaties, lai tur būtu ko papriecāties, kad ieradīšos!
Sveiks atsaucās:
— Nāc tikai noteikti, tiklīdz karš beigsies!
Tad viņi attālinājās viens no otra, bet pēc kāda brītiņa aiz otras baraku rindas stūra kļuva dzirdama Vodičkas balss:
— Sveik, kāds alus ir «Kausā»?
Un kā atbalss atskanēja Sveika atbilde:
— Lielpopovices!
— Un es domāju, ka Smichovas! — Vodička tālumā atsaucās.
— Meičas tur arī ir! — Sveiks kliedza.
— Tātad pēc kara, pulksten sešos vakarā!
— Nāc labāk ap pusseptiņiem — gadījumā, ja es kur nokavējos.
Tad vēl iztālēm atskanēja Vodičkas balss:
— Tātad sešos tu nevari būt?
— Labi, es būšu sešos, — Vodička vēl sadzirdēja biedra atbildi.
Tā šķīrās krietnais kareivis Sveiks no vecā sapiera Vodič- kas. «Wenn die Leute auseinander gehen, so sagen sie auf Wiedersehen!» 1
1 Kad cilvēki šķiras, tad viņi saka: «Uz redzēšanos!» (Vāc.)
V
no Mostas pie Litavas uz Sokalu
Virsleitnants Lukašs saniknots soļoja pa 11. kaujas rotas kanceleju. Tā bija tumša ala rotu barakā, atdalīta no gaiteņa ar dēļu šķērssienu. Galds, divi krēsli, krūka ar petroleju un lāviņa.
Virsleitnanta priekšā stāvēja mantzinis Vaneks, kas sastādīja algu sarakstus, veda kareivju provianta uzskaiti, bija visas rotas finansu ministrs un pavadīja šinī migā augu dienu. Tepat viņš arī gulēja.
Pie durvīm stāvēja drukns kājnieks, noaudzis ar bārdu kā rūķi pasakās. Tas bija Baluns, virsleitnanta jaunais kalpotājs, agrāk dzirnavnieks kaut kur no čechu Krumlovas.
— Jūs man tiešām esat sameklējis lielisku kalpotāju, —
virsleitnants Lukašs uzrunāja mantzini, — es jums sirsnīgi pateicos par tādu jauku pārsteigumu. Pirmajā dienā, kad es viņu sūtu uz virsnieku virtuvi pēc pusdienām, viņš jau pusi aprij.
— Piedošanu, man izlija, — resnais milzis taisnojās.
— Nu labi, izlija. Bet izlīt varēja tikai vira vai mērce, nevis cepetis. Tu taču neatnesi ne tik daudz, cik pirkstos var saņemt. Un kur tu liki ābolu ruleti?
— Es . . .
— Nedomā liegties, tu to visu aprij i.
Virsleitnants Lukašs izrunāja pēdējos vārdus tik nopietni un tik bargā balsī, ka Baluns neviļus atkāpās divus soļus.
— Es jau pavaicāju virtuvē, kas šodien bija pusdienās. Izrādījās, ka vira ar aknu klimpām. Kur tu liki tās klimpas? Izvilki visas pa ceļam un apēdi, tā tu izdarīji. Tad bija vērša gaļa ar gurķiem. Ko tu ar to izdarīji? Tāpat apriji. Divi šķēles cepeša! Un vai tu man atnesi kaut pusšķēli, ko? Divi gabali ābolu ruletes! Kur tu tos liki? Pats savā vēderā, cūka tāds, rīma! Nu saki, — kur palika rulete? Dubļos iekrita? Sasodīts nelietis! Vai tu vari man parādīt to vietu, kur tā dubļos guļ? Ak tā, piepeši pieskrēja suns, it kā to kāds būtu saucis, paķēra un aiznesa. Jēzus Kristus, es tev tā savelēšu purnu, ka tev galva būs kā spainis! Viņš vēl liegsies, cūka gatavais! Tu zini, kas to redzēja? Re, tur mantzinis Vaneks. Viņš atnāca pie manis un teica: «Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka jūsu Baluns, tas lops, apēd jūsu pusdienas. Es redzēju pa logu, ka viņš rija, it kā nedēļu nebūtu ēdis.» Klausieties, mantzini, vai jūs tiešām nevarējāt bez šā ragulopa nevienu citu atrast?
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka Baluns man likās no visas mūsu triecienrotas vispiemērotākais. Viņš ir tik stulbs, ka nepagalam nevar iegaumēt, kā jāapietas ar ieročiem, un, ja viņam iedos šauteni rokā, tad vēl var notikt kāda nelaime. Pēdējo reizi, kad apmācīja šaut ar tukšām patronām, viņš tikko neizšāva savam kaimiņam aci. Tāpēc es domāju, sak, varbūt viņš šādā veidā noderēs.
— Lai pastāvīgi apēstu sava kunga pusdienas, — Lukašs sacīja, — it kā savas porcijas viņam nepietiktu. Vai tu badā esi, vai?
•— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, es vienmēr esmu izbadojies. Ja kādam atliek maize, es to iemainu pret papirosiem, bet ar to arī nepietiek. Es tāds esmu jau no dzimšanas. Vienmēr man liekas, ka nupat esmu pieēdis, bet kas to deva!