Pēc brītiņa sāk atkal rūkt vēders kā pirms ēšanas, un, skaties, viņš jau prasa atkal. Dažreiz es domāju, ka nu gan esmu tik pilnā, ka nekā vairs iekšā neiedabūšu, bet nekā tamlīdzīga. Tiklīdz redzu, ka citi ēd, vai saožu ko ēdamu, tā vēders kā izslaucīts. Un, kad viņš sāk prasīt pēc tā, kas viņam pienākas, esmu gatavs rīt vai naglas. Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es jau lūdzu, lai man izsniedz dubultporciju; es pat griezos šinī jautājumā pie pulka ārsta Budejovicē, bet viņš mani ielika uz trim dienām slimnīcā un parakstīja man tasīti tīra buljona dienā. «Es tev, nelieti, iemācīšu badoties,» viņš teica. «Panāc tik vēlreiz man tuvumā, tad tu aiziesi no šejienes tievs kā apīņu maikste.» Es pat paskatīties nevaru uz garšīgām lietām, obrlajtnanta kungs, jo 110 paša vienkāršākā ēdiena man jau tek siekalas. Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es pazemīgi lūdzu, lai man piešķirtu vēl otru porciju. Ja arī gaļas nebūtu, tad vienmēr taču atradīsies kāds kartupelis vai knedliks, kāds nieks mērces — tādas mantas pastāvīgi paliek pāri. ..
— Pietiek, Balun, diezgan esmu klausījies tavās bezkaunībās, — virsleitnants Lukašs pārtrauca. — Vai esat dzirdējis, mantzini, ka agrāk kāds kareivis būtu bijis pēc visa tā tik pārdrošs kā šis subjekts? Viņš aprij man visas pusdienas un tad vēl grib, lai viņam piešķir dubultporciju. pagaidi, Balun, es tev parakstīšu labu porciju!
— Mantzini, — viņš griezās pie Vaneka, — aizvediet viņu pie kapraļa Veidenhofera, lai tas viņu uz divām stundām piesien sētā pie staba pretim virtuvei, kamēr sāk izsniegt vakariņas. Un lai viņu piesien augstāk, tā, lai viņš stāv uz pirkstgaliem un noskatās, kā katlā vārās gul ašs. Un norīkojiet tā, lai šis izdzimtenis paliktu piesiets tik ilgi, kamēr virtuvē izsniedz gulašu, lai viņam tecētu siekalas kā izsalkušam sunim, kad tas apošņā desinieka slieksni. Un pavāram sakiet, lai tas viņa porciju atdod citiem!
•— Klausos, obrlajtnanta kungs. Iesim, Balun!
Kad viņi gāja ārā, virsleitnants vēl tos apturēja durvīs un, raudzīdamies Baluna baiļu pilnajā sejā, uzvaras priekā izsaucās:
— To tu pats sev ievārīji, Balun! Labu ēstgribu! Un, ja tu man vēlreiz izspēlēsi tādu joku, tad es tevi bez žēlastības nodošu kara tiesai.
Kad Vaneks atgriezās un paziņoja, ka Baluns jau piesiets, virsleitnants Lukašs sacīja:
— Jūs mani pazīstat, Vanek, jūs zināt, ka man nav nekādas patikas tā rīkoties, bet citādi te līdzēt nevar. Vispirms, jūs zināt, ka pat suns rūc, ja tam atņem kaulu. Es neciešu neliešus savā tuvumā, un, otrkārt, tas fakts, ka Baluns piesiets pie staba, stiprā mērā ietekmēs visu rotu ir morāli, ir psicho- loģiiki. Pēdējā laikā, kopš viņi iedalīti kaujas rotā un zina, ka rīt vai parīt dosies uz fronti, visi dara, kas katram ienāk prātā.
Virsleitnants Lukašs izskatījās visai noguris un turpināja klusā balsī:
— Aizvakar, kā jūs zināt, mums nakts manevru laikā vajadzēja uzbrukt brīvprātīgo komandai, kas bija novietojusies aiz cukurfabrikas. Pirmais vads, avangards, vēl diezgan klusu gāja pa ielu, jo to es pats vedu, bet otrs, kam bija jānogriežas pa kreisi un jāizsūta izlūki uz cukurfabriku, uzvedās tā, it kā brauktu zaļumos. Viņi dziedāja un tā sita kājas pret zemi, ka to varēja dzirdēt pat nometnē. Tad trešais vads labajā flangā devās izlūkot apkārtni ap mežu, kas atrodas no mums krietnu desmit minušu gājiena atstatumā, un pat pa tādu gabalu varēja redzēt, ka viņi smēķē — uguntiņas vien spīdēja tumsā. Bet ceturtais vads, kam vajadzēja izveidot arjergardu, velns zina kā " bi ja atgadījies avangardam priekšā, tā ka to vajadzēja pieņemt par ienaidnieku, un man bija jāatkāpjas pašam no sava arjergarda, kas man uzbruka. Tāda ir šī 11. kaujas rota, kuru es esmu mantojis. Ko lai es ar viņiem daru? Un kā viņi izturēsies īstā kaujā?
Virsleitnants Lukašs pie šiem vārdiem saņēma rokas un izskatījās pēc mocekļa, bet viņa deguna gals izstiepās arvien garāks.
— Neraizējieties par to, obrlajtnanta kungs, — mantzinis Vaneks sāka viņu mierināt, — nelauziet veltīgi galvu! Es jau esmu bijis trīs kaujas rotās, un katru no tām sasita druskās kopā ar visu bataljonu, tā ka vajadzēja formēt no jauna. Visas tās bija pilnīgi vienādas, neviena nebija ne par matu labāka kā jūsējā, obrlajtnanta kungs. Vissliktākā gan bija 9. rota. Tā piespieda visus virsniekus, ieskaitot rotas komandieri, padoties gūstā. Es paglābos tikai tāpēc, ka biju aizgājis pie pulka vezumniekiem saņemt rumu un vīnu visai rotai, un viņi to padošanos iztaisīja bez manis.
— Bet vai jūs to nezināt, obrlajtnanta kungs, ka tajos pēdējos nakts manevros, par ko jūs stāstījāt, brīvprātīgo komanda, kam vajadzēja ielenkt mūsu rotu, bija aizgājusi līdz pašam Neizīdleras ezeram? Viņi tikai gājuši uz priekšu līdz pat rītam, un izlūki gandrīz vai iekūlušies purvā. Un viņus vedis pats kapteinis Zāgnera kungs. Nebūtu uzaususi gaisma, tad viņi varbūt būtu aizstaigājuši līdz pat Šopronai, — noslēpumainā balsī turpināja mantzinis, kam šādi gadījumi patika un kas tos vienmēr visā pilnībā pārzināja.
— Un vai jūs zināt, obrlajtnanta kungs, — viņš familiari pamirkšķināja aci, — ka kapteini Zāgnera kungu iecels par mūsu kaujas bataljona komandieri? Sākumā gan domāju, ka iecels jūs, kā stāstīja štaba feldfebelis Hegners, jo jūs esat pie mums vecākais virsnieks, bet vēlāk saņemta divizijas štaba pavēle, ka iecelts kapteinis Zāgnera kungs.
Virsleitnants Lukašs iekoda sev mēlē un aizdedzināja papirosu. Viņš jau to zināja un bija pārliecināts, ka viņam nodarīta netaisnība: kapteinis Zāgners jau divas reizes dienesta gaitā bija aizsteidzies viņam priekšā. Tomēr viņš cita nekā neteica kā tikai:
— Tātad kapteinis Zāgners . ..
— Man tas gan liela prieka nesagādā, — mantzinis konfidenciāli atsaucās. — Štaba feldfebelis Hegners man stāstīja, ka kapteinis Zāgnera kungs Serbijā jau kara sākumā gribējis kļūt slavens un kaut kur pie Melnkalnes, kalnos, dzinis vienu sava triecienbataljona rotu pēc otras serbu ložmetēju ugunī uzbrukumā, kaut gan tas bijis pilnīgi veltīgi un kājnieki tur nekā nav varējuši darīt, jo izdzīt serbus no tādām aizām būtu iespējams tikai artilērijai. No visa bataljona palicis tikai astoņdesmit cilvēku; kapteinis Zāgnera kungs bijis ievainots rokā un slimnīcā vēl iemantojis dizenteriju, un pēc tam viņš atkal parādījās Budejovicē mūsu pulkā. Vakar viņš stāstījis virsnieku klubā, cik ļoti viņš gribot nokļūt frontē, ka viņš tur esot ar mieru atstāt vai visu kaujas bataljonu, bet izvirzīšoties un dabūšot ordeni. Par Serbiju viņš esot dabūjis garu degunu, bet tagad vai nu kritīšot ar visu kaujas bataljonu, vai tikšot iecelts par apakšpulkvedi, tātad bataljonam klāsies grūti. Man liekas, obrlajtnanta kungs, ka arī mēs no šāda riska neizbēgsim. Štaba feldfebelis Hegners nesen izteicās, ka jūs ar kapteini Zāgnera kungu diezin kā nesatiekot un ka tāpēc viņš sūtīšot mūsu 11. rotu kaujā visbīstamākajās vietās.