Mantzinis nopūtās.
— Man gan tā liekas, ka tādā karā, kāds šis, kur tik daudz karaspēka un tik gara fronte, varbūt vairāk panāktu ar veiklu manevrēšanu nekā ar tādiem neprātīgiem uzbrukumiem. To es novēroju pie Duklas, kad biju 10. kaujas rotā. Toreiz viss norisinājās ļoti gludi, mēs saņēmām pavēli nešaut, nu, un nešāvām arī un gaidījām, kamēr krievi pienāks klāt. Mēs tos būtu sagūstījuši bez viena šāviena, ja mums blakus, kreisajā flangā, nebūtu tie stulbie zemessargi, kas no krievu tuvošanās tā bija nobaidījušies, ka sāka laisties pa sniegu no kraujas lejup kā slidotavā, bet mums atsūtīja ziņu, ka krievi pārrāvuši kreiso flangu un ka mums tāpēc jātiek atpakaļ pie brigādes. Es toreiz biju taisni brigādes štābā, lai apstiprinātu rotas izdevumu un ieņēmumu grāmatu, jo pulka vezumnieku komanda nekur nebija atrodama, un tad tur sāka ierasties 10. rotas atliekas. Līdz vakaram atnāca 120, pārējie atkāpjoties bija nomaldījušies un nošļūkuši pa nogāzi krievu ierakumos kā uz ragaviņām. Tur gan bija traki, obrlajtnanta kungs. Krieviem bija pozīcijas
Karpatos ir augšā, ir lejā. Un pēc tam, obrlajtnanta kungs, kapteinis Zāgnera kungs . . .
— Lieciet mani mierā ar savu kapteini Zāgnera kungu, — virsleitnants Lukašs pārtrauca, — es to visu jau zinu. Un nedomājiet, ka tad, kad būs kāds uzbrukums vai kauja, jūs atkal nejauši atrādīsieties pie vezumniekiem un pievāksiet rumu un vīnu. Mani jau brīdināja, ka jūs esot liels žūpa, un tiešām, ja paskatās uz jūsu sarkano degunu, tad katrs zina, ar ko viņam darīšana.
— Tas man no Karpatiem, obrlajtnanta kungs. Tur citādi nevarēja, ēdienu mums uzsūtīja augšā pilnīgi aukstu, ierakumi bija iepūtināti sniegā, uguni kurt nedrīkstēja, un mēs turējāmies tikai ar rumu vien. Un, ja nebūtu manis, tad tur klātos tāpat kā citās rotās, kur ruma nebija un cilvēki sala nost. Tiesa, no ruma mums visiem deguni kļuva sarkani, un tam bija nepatīkamas sekas, jo no bataljona pienāca pavēle sūtīt izlūkos tikai tos kareivjus, kam sarkani deguni.
— Tagad gan ziema sen garām, — virsleitnants zīmīgi piebilda.
— Rums, obrlajtnanta kungs, karalaukā ir neatsverama manta katrā gadalaikā, tāpat kā vīns. Tas palīdz, ja tā var izteikties, uzturēt labu omu. Par puskatliņu vīna un ceturtdaļ- litru ruma cilvēki jums kausies, ar ko vien gribat . .. Kāds ra- gulops tur atkal klauvē? Vai viņš neprot izlasīt uzrakstu «Nicht klopfen!»? Herein! [99]
Virsleitnants Lukašs pagriezās uz krēsla pret durvīm un ieraudzīja, ka tās lēnām un klusu atveras. Un tikpat klusi 11. kaujas rotas kancelejā ienāca krietnais kareivis Sveiks, militāri sveicinādams jau durvīs, ko laikam bija darījis arī tad, kad klauvēja pie durvīm, lasīdams uzrakstu: «Nicht klopfen!»
Šī sveicināšana pilnīgi saskanēja ar viņa bezgala apmierināto un bezrūpīgo seju. Savā noplukušajā austriešu kājnieku formas tērpā viņš izskatījās pēc sengrieķu blēžu dieva,
Virsleitnants Lukašs aizvēra uz mirkli acis krietnā kareivja Sveika tēla priekšā, kurš ar savu skatienu it kā apskāva un skūpstija virsieitnantu.
Laikam ar tādu pašu aizkustinājumu vieglprātīgais pazudušais un atkal atradies dēls raudzījās savā tēvā, kad tas viņam par godu cepa uz iesma trekno teļu.
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka esmu atkal šeit, — Šveiks, vēl uz sliekšņa stāvēdams, raportēja tik sirsnīgi un nepiespiesti, ka virsleitnants Lukašs tūlīt atjēdzās. Kopš tā laika, kad pulkvedis Šrēders bija viņam paziņojis, ka viņš atkal dabūs Šveiku uz kakla, virsleitnants Lukašs katru dienu domās atlika šo satikšanos. Katru rītu viņš sev sacīja: «Viņš vēl šodien neieradīsies, viņš būs tur kaut ko izstrādājis, un tāpēc viņu vēl paturēs.»
Un tagad visas šīs cerības izputēja, Sveikam piemīlīgi un vienkārši ienākot kancelejā.
Tad Šveiks paskatījās uz mantzini Vaneku un, laipni smaidot, pasniedza tam papīrus, ko izvilka no sava šineļa kabatas.
— Padevīgi ziņoju, mantziņa kungs, ka te ir tie papīri, ko man izrakstīja pulka kancelejā un kas nododami jums. Tie attiecas uz manu algu un uzturu.
11. kaujas rotas kancelejā Šveiks izturējās tik brīvi, it kā viņi ar Vaneku būtu vislabākie draugi, un mantzinim atlika tikai atbildēt:
— Nolieciet uz galda!
— Būtu ļoti labi, mantzini, ja jūs atstātu mūs ar Šveiku divatā, — virsleitnants Lukašs nopūzdamies sacīja.
Vaneks izgāja un palika stāvam aiz durvīm, lai dzirdētu, par ko šie abi runās.
Sākumā viņš nedzirdēja nekā, jo tiklab Šveiks, kā virsleitnants Lukašs klusēja. Abi viņi ilgi it kā pētīdami raudzījās viens otrā, Lukašs skatījās uz Šveiku, it kā gribēdams to nohipnotizēt kā gailis, kas nostājies vistai priekšā un gatavojas tai mesties virsū. Šveiks kā vienmēr vērās virsleitnantā mitrām, maiguma pilnām acīm, it kā vēlēdamies to uzrunāt: «Mēs atkal esam kopā, manu mīļo sirsniņ, neviens mūs vairs nešķirs, manu balodīt.»