Un, tā kā virsleitnants ilgi neteica ne vārda, Sveika skatiens kļuva sāpīgi lūdzošs: «Runā taču, manu zelta gabaliņ, teic kaut ko!»
Virsleitnants Lukašs pārtrauca šo smago klusumu ar vārdiem, kuros viņš centās ielikt krietnu porciju ironijas:
— Esiet sirsnīgi sveicināts, Šveik! Pateicos par apciemošanu. Jauki, ka ierodaties pie mums viesos.
Viņš vairs nespēja savaldīt pēdējā laikā sakrājušos niknumu un spēcīgi trieca dūri pret galdu, tā ka tintes pudele palēcās un tinte apšļakstīja algu sarakstus. Tad viņš uzlēca
kājās, piegāja cieši klāt Sveikam un, uzbrēcis tam: «Ragu- lops!» — sāka skraidīt pa šauro kanceleju, katrreiz nospļaudamies, kad atradās Sveika priekšā,
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, — Šveiks ierunājās, kad virsleitnants Lukašs nemitējās staigāt un nikni sviest kaktā saburzītus papīra vīstokļus, kurus viņš katrreiz paķēra no galda, — ka es jūsu vēstuli nodevu pēc piederības. Es laimīgi atradu Kakonija kundzi un varu teikt, ka viņa gaužām skaista sieviete; es gan viņu redzēju, kad tā raudāja …
Virsleitnants Lukašs apsēdās uz mantziņa lāviņas un aizsmakušā balsī izsaucās:
— Kad tas viss beigsies, Šveik?
Šveiks turpināja, it kā nemaz nebūtu dzirdējis:
— Pēc tam man iznāca mazas nepatikšanas, bet es uzņēmos visu vainu uz sevi. Sākumā viņi man gan neticēja, ka es sarakstos ar šo kundzi, bet tad es nopratināšanā paķēru vēstuli
un noriju, lai sajauktu viņiem visas pēdas. Vēlāk atkal pavisam nejauši, jo citādi es to nevaru izskaidrot, mani iepina tādā mazā izplūkšanās lietā. Bet no tās es arī tiku vaļā, mana nevainība nāca gaismā, divīzijas tiesa izbeidza izmeklēšanu, un man bija jāierodas pie pulka komandiera. Es jau biju pulka kancelejā, pagaidīju brītiņu, kamēr ierodas pulkveža kungs, un pulkveža kungs mani drusku palamāja un sacīja, ka man tūlīt esot jāierodas pie jums, obrlajtnanta kungs, un jāpaziņo, ka es esot jūsu raitnieks. Vēl viņš uzdeva jums pateikt, ka viņš lūdz jūs tūlīt ierasties pie viņa sakarā ar kaujas rotu. Bet nu jau pagājusi kāda pusstunda, jo pulkveža kungs nezināja, ka mani vēl aizvilks uz pulka kanceleju un es tur nosēdēšu stundas ceturksni, jo man par visu šo laiku nebija izmaksāta alga un to varēja saņemt tikai no pulka, nevis no rotas, tāpēc ka es biju ievests pulka arestantu sarakstā. Vispār viņiem tur tāds juceklis un nekārtība, ka cilvēks var gluži zaudēt jēgu . . .
Kad virsleitnants Lukašs izdzirda, ka viņam jau pirms pusstundas vajadzējis būt pie pulkveža Šrēdera, viņš, steidzīgi ap- vilkdams virsdrēbes, tikai noteica:
— Tā, Šveik, tad jūs man atkal iegriezāt. ļ
Viņš to sacīja tik izmisušā, bezcerīgā balsī, ka Šveiks mēģināja mierināt viņu draudzīgiem vārdiem, nosaukdams pakaļ,
kad virsleitnants Lukašs izmetās pa durvīm:
— Pulkveža kungs pagaidīs, viņam jau tā nav ko darīt!
Brītiņu pēc virsleitnanta aiziešanas kancelejā ienāca mantzinis Vaneks.
Šveiks sēdēja uz krēsla un kurināja mazo dzelzs krāsniņu, mezdams tanī pa atvērtajām durtiņām ogļu gabaliņus. No krāsniņas plūda dūmi un tvans, bet Šveiks turpināja savu patīkamo darbu, nelikdamies ne zinis par Vaneku, kas mirkli vēroja Šveiku, tad aizgrūda ar kāju krāsns durtiņas un uzaicināja Sveiku aizvākties no šejienes.
— Mantziņa kungs, — Šveiks ar cieņu atbildēja, '— atļaujiet jums paziņot, ka es pie vislabākās gribas nevaru izpildīt jūsu pavēli un aizvākties no nometnes, jo esmu padots augstākās priekšniecības rīkojumiem.
— Es šeit skaitos par raitnieku, — viņš lepni piemetināja, — pulkvedis Šrēdera kungs mani iedalīja 11. kaujas rotā pie obrlajtnanta Lukaša kunga, kuram es agrāk biju par kalpotāju, bet manas iedzimtās inteliģences pēc mani paaugstināja par raitnieku. Mēs ar obrlajtnanta kungu esam veci paziņas. Bet ar ko jūs nodarbojāties pirms dienesta, mantziņa kungs?
Mantzini Vaneku tā pārsteidza krietnā kareivja Sveika fa- miliarais, biedriskais tonis, ka viņš aizmirsa savu dienesta pakāpi, ar ko pastāvīgi dižojās rotas kareivju priekšā, un atbildēja, it kā būtu Sveikam padots:
— Es esmu, tā sakot, drogists Vaneks no Kralupas.
— Es arī mācījos farmaciju, — Šveiks sacīja, — pie kāda Kokoškas kunga Petršinā, Prāgā. Tas bija liels savādnieks, un, kad es reiz netīšām aizdedzināju viņa pagrabā mucu ar benzinu un viņam viss nodega, tad viņš mani aizdzina un citur mani arī vairs nepieņēma, un tā es kaut kādas muļķa benzīna mucas pēc nepabeidzu mācības. Vai jūs gatavojāt arī zāles lopu ārstēšanai?
Vaneks papurināja galvu.
— Pie mums lopus ārstēja ar apsvētītām bildēm. Mūsu šefs Kokoškas kungs bija ļoti dievbijīgs cilvēks un kādreiz lasījis,
ka svētais Pelegrins palīdzējis izārstēt lopus no uzpūšanās. Tāpēc viņš pasūtīja kādā Smichovas spiestuvē svētā Pelegrina attēlus un deva tos iesvētīt Emauas klosterī par divsimt guldeņiem. Pēc tam mēs šīs bildītes ielikām sainīšos pie mūsu lopārstniecības zālēm. Šīs zāles iejauca siltā ūdenī, un, kamēr govs dzēra no tovera, tamēr vajadzēja nolasīt svētajam Peleg- rinam īsu lūgšanu, ko bija sacerējis mūsu komijs Tauchena kungs. Tiklīdz svētā Pelegrina attēli bija gatavi, radās nepieciešamība iespiest tiem otrā pusē kaut kādu lūgšanu. Mūsu vecais Kokoška iesauca vakarā Tauchena kungu pie sevis un pateica, ka tam līdz rītam jāsacer lūgšana par godu svētajam un zālēm, tā ka pulksten desmitos no rīta, kad viņš pats ieradīsies veikalā, tā jau būtu spiestuvē, jo govis uz to pārāk ilgi nogaidījušās. Ja viņš to labi sacerēšot, tad saņemšot vienu guldeni, ja ne, tad pēc divām nedēļām varot aizlasīties. Tauchena kungs lēja sviedrus cauru nakti, bet, kad no rīta negulējis atnāca atslēgt veikalu, tad no lūgšanas nebija ne zīmes. Viņš pat bija galīgi aizmirsis, kā sauca to svēto, kas palīdz lopus ārstēt. No šās ķibeles viņu izglāba mūsu izsūtāmais Ferdinands. Tas bija speciālists uz visu ko. Kad mēs bēniņos kaltējām kumelītes, viņš vienmēr uzlīda pie mums, novilka zābakus un iebāza kājas kumelītēs, jo tad kājas nesvīstot. Viņš ķēra baložus bēniņos, prata attaisīt kasi un iemācīja mūs, kā iepelnīties ar veikala precēm. Es, knauķis, biju no veikala sanesis mājās tādu aptieku, kādas nebija pat «žēlsirdīgo brāļu» slimnīcā Prāgā. Nu, un tā viņš palīdzēja arī Tauchena kungam. Viņš tikai teica: «Dodiet šurp, Tauchena kungs, es apskatīšos,» — kad Tauchena kungs jau sūtīja mani pēc alus. Un, kad es atnesu alu, mūsu Ferdinandam puse jau bija gatava, un viņš to nolasīja mums: