No debesim jums atnesu
Es vēsti jaunu, priecīgu,
Jums — vērsim, teļam, gotiņai —
Būs aizstaigāt līdz aptiekai.
Kokoška dos jums zālītes,
Kas visus lopus izdziedēs.
Pēc tam kad viņš bija izdzēris alu un pamatīgi salaizī- jies rūgtos pilienus, viņam viss gāja kā pa taukiem un viņš mirklī sacerēja pavisam labas beigas:
Svētais Pelegrins šās zāles taisīja, Divi guldeņi tās maksā paciņā. Svētais Pelegrin, mūs' lopiem stāvi klātu, Kuri tavas zāles dzer ar mīļu prātu. Teicot, slavējot mēs tevi piesaucam: Esi sargs un palīgs mūsu gotiņām!
Kad atnāca Kokoškas kungs, Tauchena kungs aizgāja viņam līdzi uz kantori un iznācis parādīja mums viena guldeņa vietā divus un gribēja dalīt tos ar Ferdinandu uz pusēm. Bet, kad Ferdinands ieraudzīja divus guldeņus, viņu sagrāba mantkārības velns. Viņš prasīja visu vai neko. Nu, tad Tauchena kungs nedeva viņam nekā un paturēja pats abus guldeņus, bet mani iesauca noliktavā, iecirta man pliķi un paziņoja, ka es saņemšot simt tādu pliķu, ja iedrošināšoties kādam izpļāpāt, ka viņš neesot pats šo lūgšanu sacerējis, un, ja Ferdinands ietu pie mūsu vecā sūdzēties, tad man esot jāsaka, ka Ferdinands melo. Viss tas man bija jāapzvēr kādas etiķa esences pudeles priekšā. Bet mūsu izsūtāmais sāka izgāzt savas dusmas
uz šīm govju zālēm. Mēs tās kaltējām lielās kastēs bēniņos, bet viņš savāca, kur vien varēja, pe]u mēslus un piejauca klāt. Viņš vāca arī zirgu mēslus pa ielām, izkaltēja tos mājās, saberza smalkus un pievienoja sainīšiem ar govju zālēm un svētā Pelegrina. attēlu. Taču arī ar to viņam nepietika. Viņš sāka pats savas vajadzības nokārtot tanīs kastēs un tad sajauca visu kopā vienā putrā . . .
Nošķinda tālrunis. Mantzinis paķēra klausuli un tad sirdīgi nolika to:
— Man jāiet uz pulka kanceleju. Tik piepeši, tas man gan nepatīk.
Šveiks palika atkal viens.
Pēc brīža tālrunis nošķinda atkal.
Šveiks sāka skaidrot:
— Vaneku? Viņš aizgāja uz pulka kanceleju. Kas pie tālruņa? Te 11. kaujas rotas raitnieks. Un kas tur ir? 12. kaujas rotas raitnieks? Sveicināts, kolēģi. Kā mani sauc? Šveiks. Un tevi? Brauns? Vai tu neesi radinieks tam cepurniekam Braunam Krasta ielā Karlinā? Ak neesi un nepazīsti arī? Es ari viņa nepazīstu, tikai reiz tur braucu tramvajā, un tad man tā firma iekrita acīs. Kas no jauna? Es nekā nezinu. Kad brauksim? Neesmu vēl ne ar vienu runājis par braukšanu. Uz kurieni tad mums jābrauc?
— Ar kaujas bataljonu uz fronti, aitasgalva!
-— Par to es nekā neesmu dzirdējis.
— Lielisks raitnieks! Vai tu nezini, vai tavs lajtnants…
— Manējais ir obrlajtnants . . .
— Vienalga. Vai viņš aizgāja pie pulkveža uz apspriedi?
— Pulkvedis viņu izsauca.
— Nu redzi, mūsējais arī tur ir un no 13. kaujas rotas tāpat, es tikko runāju pa tālruni ar viņa raitnieku. Man tāda steigšanās nepatīk. Vai nezini, vai orķestris arī taisās ceļā?
—- Es nekā nezinu.
— Neizliecies nu tik dumjš! Vai jūsu mantzinis jau saņēmis rīkojumu par vagoniem? Cik jums ir cilvēku?
—• Nezinu.
— Muļķis tāds, vai tad es tevi apēdīšu. (Varēja dzirdēt, ka runātājs čukst kādam blakus: «Franci, paņem, otru klausuli, tad tu zināsi, kas 11. rotai par stulbu raitnieku!») Allo, vai tu guli, vai? Atbildi taču, kad kolēģis jautā. Tātad tu vēl nekā nezini? Neliedzies! Vai jūsu mantzinis nesacīja, ka jūs
saņemsiet konservus? Neesi runājis ar viņu par tādām blēņām? Idiots tāds. Tev gar to nav daļas? (Tālrunī bija dzirdami smiekli.) Esi gan tu mucā audzināts. Ja kaut ko uzzini, tad piezvani mums uz 12. kaujas rotu, muļķa dvēselīt.. . No kurienes tu esi?
— No Pragas.
— Tad tev gan vajadzēja būt apķērīgākam .. . Pag, vēl kaut kas: kad jūsu mantzinis aizgāja uz kanceleju?
— Viņu nesen kā aizsauca.
— Re nu, un tu nevarēji to agrāk pateikt? Mūsējais ari nesen aizgāja. Tur kaut kas gatavojas. Ar vezumniekiem neesi runājis?
— Nē.
— Jēzus Kristus, un tu vēl stāsti, ka esot no Pragas? Tu taču ne par ko neliecies ne zinis. Ko tu dari visu dienu?
— Es tikai pirms kādas stundas ierados no divizijas tiesas.
— Tā ir cita būšana, draugs, tad es šodien pieskriešu pie tevis papļāpāt. Atzvani divas reizes!
Šveiks patlaban gribēja aizsmēķēt, kad tālrunis atkal no- šķinda. «Varat man zvanīt kaut vai pie otra gala,» Šveiks nodomāja, «es neiešu ar jums laiku tērēt.»
Tālrunis tomēr tarkšķēja bez pārtraukuma, tā ka Sveikam beidzot zuda pacietība. Viņš paķēra klausuli un uzbrēca:
— Allo, kas tur ir? Te 11. kaujas rotas raitnieks Šveiks.
Pēc balss viņš pazina savu virsleitnantu Lukašu.
— Ko jūs tur visi darāt? Kur Vaneks, pasauciet viņu pie tālruņa!
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka nesen piezvanīja . . .
— Klausieties, Šveik, man nav laika ar jums tērzēt. Tālruņa saruna kara laikā — tā nav nekāda izpļāpāšanās, kad jūs ielūdzat kādu pie sevis pusdienās. Tālruņa sarunām jābūt īsām un skaidrām, pie tām atkrīt arī «padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kung >». Tātad es jautāju, Šveik, — vai jums ir pie rokas Vaneks? Lai nāk tūlīt pie tālruņa!