•— Pie mums sāksies cūku kaušana, — Baluns sērīgi runāja. — Kādas putraimu desas tev labāk garšo: ar asinīm vai bez asinīm? Zini, es šovakar pat rakstīšu uz māju. Man tā cūka
būs tā uz simt piecdesmit kilo. Galva viņai kā buldogam, bet tādas cūkas ir tās labākās. Starp tādām sliktu nemaz nav. Tā ir lieliska suga, kas panes visu. Viņai būs taukums kādu astoņu pirkstu biezumā. Kad es biju mājās, tad pats taisīju aknu desas un tad vienmēr tā saēdos, ka tikko nepārplīsu. Pērn man cūka svēra simt sešdesmit kilo.
— Kas tā gan bija par cūku! — viņš jūsmīgi piebilda, cieši spiezdams Sveika roku atvadoties. — Es viņu nobaroju ar kartupeļiem vien un pats brīnījos, kā viņai tas gāja labumā. Šķiņķi es iesālīju, un tāds skaisti apcepts gabaliņš, kā ņemts no sālījuma, kopā ar kartupeļu knedlikiem, kas apkaisīti grim- šļiem, un ar skābiem kāpostiem — kas tā par noēšanos! Un pēc tam vēl uzdzer alutiņu. Cilvēks var dzīvot vienā mierā. Un to visu mums karš atņēma!
Bārdainais Baluns smagi nopūtās un devās uz pulka kanceleju, kamēr Sveiks nogriezās uz bufeti pa vecām, staltām liepām apēnotu aleju.
Mantzinis Vaneks tikmēr mierīgi sēdēja bufetē un skaidroja kādam pazīstamam štaba feldfebelim, cik pirms kara bijis iespējams nopelnīt uz emaljas krāsām un cementa.
Štaba feldfebelis bija jau pilnā. Rita agrumā no Vardubicēm bija atbraucis kāds muižas īpašnieks, kuram nometnē bija dēls, iespiedis feldfebelim glītu sumiņu saujā un vēl mielojis viņu visu priekšpusdienu pilsētā.
Tagad feldfebelis sēdēja pavisam nobēdājies, ka viņam nekas vairs negaršo, nemaz nedzirdēja, par ko Vaneks runā, un nepievērsa ne mazākās uzmanības jautājumam par emaljas krāsām. Viņš bija nogrimis pats savās domās un tikai šļupstēja par kaut kādu pievedceļu no Tržebonas līdz Pelhržimovai un atpakaļ.
Kad Šveiks ienāca, Vaneks vēlreiz mēģināja ieskaidrot štaba feldfebelim ar skaitļu palīdzību, cik var pelnīt uz viena kilograma cementa būvju vajadzībām, uz ko feldfebelis atbildēja pilnīgi no zila gaisa:
— Atceļā viņš nomira, un tikai vēstules palika pāri.
Šveiku viņš samainīja ar kādu sev nepatīkamu cilvēku, tāpēc sāka viņu saukāt par vēderrunātāju.
Šveiks piegāja pie Vaneka, kas arī bija krietnā dūšā, bet tomēr ārkārtīgi laipns un draudzīgs.
— Mantziņa kungs, — Šveiks viņu uzrunāja, — jums jāsteidzas uz noliktavu, tur jau gaida seržants Fukss ar desmit kareivjiem, jo izsniegs konservus. Jums jādodas turp skriešus. Obrlajtnanta kungs jau divas reizes zvanīja.
Vaneks sāka skaļi smieties.
— Tad nu gan es būtu ķerts, mīlulīt. Tad man pašam sevi vajadzētu izlamāt, eņģelīt dārgo! Nekas vēl nedeg, manu zelta mazulīt. Kad obrlajtnants Lukaša kungs būs izvadījis tik daudz kaujas rotu kā es, tad viņam būs radusies kāda jēga, un tad viņš nevienam vairs veltīgi neliks skriet skriešus. Es jau pulka kancelejā saņēmu tādu pavēli, ka rit dosimies ceļā, ka jāsagatavojas un jāsaņem proviants. Bet ko es darīju? Es mierīgi iegriezos iedzert glāzi vīna, es te sēžu gluži omulīgi, un lai skrien, kam patīk! Konservi paliek konservi un deva — deva. Es noliktavu pazīstu labāk nekā obrlajtnanta kungs un zinu, ko tādās virsnieku kungu apspriedēs pie pulkveža kunga runā. To tikai pulkveža kungs iedomājas savā fantazijā, ka mūsu noliktavā ir konservi. Mūsu pulka noliktavā nekad nav bijis nekādu konservu rezervē, tos vai nu šad tad saņēma no bri- gades, vai atkal aizņēmās no citiem pulkiem, ar ko nāca sakaros. Vienam pašam Benešovas pulkam mēs esam parādā trīssimt kārbu. He, he, he! Lai viņi runā savās apspriedēs, par ko grib, mums nav kur steigties. Un, kad mūsējie tur ieradīsies, noliktavas pārzinis pats viņiem pateiks, ka viņi drusku jukuši. Vēl neviena kaujas rota nav dabūjusi konservus ceļam.
— Vai ne, tu vecais rāceni? — viņš griezās pie štaba feld- febeļa, bet tas bija vai nu iesnaudies, vai galīgi pārdzēries, jo atbildēja:
— Kad viņa gāja, tad turēja virs galvas atvērtu lietussargu.
— Prātīgāk būs, ja jūs liksieties mierā, — mantzinis Vaneks turpināja. — Ja pulka kancelejā paziņo, ka rīt dosimies ceļā, tad tam neviens bērns neticēs. Vai mēs varam braukt bez vagoniem? Es biju klāt, kad zvanīja uz staciju. Tur nav neviena brīva vagona. Būs tāpat kā ar pēdējo kaujas rotu. Toreiz mēs divas dienas nostāvējām stacijā un gaidījām, vai kāds neapžēlosies par mums un neatsūtīs mums vilcienu. Un mēs pat nezinājām, uz kurieni brauksim. Arī pulkvedis nezināja, un pat tad, kad bijām izbraukuši visu Ungāriju, neviens vēl joprojām nezināja, vai mēs brauksim uz Serbiju vai Krieviju. Katrā stacijā runāja pa tiešo vadu ar divizijas stabu, kaut arī mēs bijām pavisam sīka vienība. Beidzot Duklā mūs pievāca, bet tur mūs arī krietni sadauzīja, un mēs braucām formēties no jauna. Tātad bez liekas steigas. Ar laiku viss noskaidrosies, bet pa tukšu nav ko skriet. Jā gan, vēl vienu mēriņu!
— Vīns viņiem šodien gan ļoti labs, — Vaneks piebilda, nemaz neklausīdamies, kā feldfebelis bubināja pie sevis:
— Glauben Sie mir, ich habe bisher wenig von meinem Leben gehabt. Ich wundere mich ūber diese Frage.[100]
— Kāpēc lai es veltīgi raizētos par šā kaujas bataljona aizbraukšanu? — Vaneks turpināja. — Pirmā kaujas rota, ar kuru es braucu, sagatavojās ceļam divu stundu laikā. Toties citas mūsu toreizējās kaujas bataljona rotas gatavojās veselas divas dienas. Bet mums par rotas komandieri bija leitnants Pršeno- sils, izveicīgs puika, viņš mums tik teica: «Rāmu garu, zēni!» — un viss gāja kā pa taukiem. Divas stundas pirms vilciena aiziešanas mēs tikai sākām kārtoties. Jūs rīkosieties prātīgi, ja piesēdīsieties pie mums …
— Nevaru, — krietnais kareivis Šveiks sacīja ar nesalīdzināmu pašaizliedzību, — jāiet uz kanceleju, varbūt kāds piezvana.
— Tad ejiet vien, manu zelta gabaliņ, bet lieciet to aiz auss par visām reizēm, ka tā ir neglīta rīcība no jūsu puses un ka īstam raitniekam nekad nav jābūt tur, kur pēc viņa var rasties vajadzība. Karadienestam nevajag tik pārmērīgi nodoties. Nudien, manu sirsniņ, nav nekā ļaunāka par tādu pustraku raitnieku, kas katram gatavs krist papēžos.