— Kungi, te nav par ko smieties!
Pēc tam visi devās uz virsnieku klubu, jo pulkvedi Šrē- deru brigādes štābs piesauca pie tālruņa.
Šveiks vēl vienmēr snauda pie tālruņa, kad viņu uzmodināja zvans.
— Allo! — viņš dzirdēja klausulē. -— Runā pulka kance
— Allo! — viņš atbildēja. — Te ir 11. kaujas rotas kanceleja.
— Neaizkavē, — balss turpināja, — ņem zīmuli un raksti! Pieņem telefonogramu!
11. kaujas rotai…
Bet tagad teikumi sāka jaukties cits caur citu, jo runāja arī 12. un 13. kaujas rota, un telefonograma galīgi pazuda šajā vārdu jūklī. Šveiks nesaprata ne vārda. Beidzot troksnis norima, un Šveiks sadzirdēja:
— Allo, allo! Izlasi un neaizkavē mani!
— Ko lai es lasu?
— Ko lai tu lasi, teļš tāds? Teiefonograniu!
— Kādu telefonogramu?
— Sasodīts, vai tad tu kurls esi? Telefonogramu, ko es tev nodiktēju, aitasgalva!
— Es nekā nedzirdēju, tur kāds runāja pa vidu.
— Mērkaķi tāds, vai tu domā, ka es ar tevi jokus dzenu? Vai tu pieņemsi telefonogramu vai ne? Zīmulis un papīrs tev ir? Nav? Un tad man būs jāgaida, kamēr tu visu sameklē, lempi tāds? Un tie esot kareivji! Nu, kas būs? Vai esi vienreiz kārtībā? Beidzot esi visu sadabūjis? Pa to laiku jau varēja noģērbties un apģērbties, tūļa. Nu tad klausies: — 11. kaujas rotai. Atkārto!
— 11. kaujas rotai. ..
— Rotas komandierim. Uzrakstīji? Atkārto!
— Rotas komandierim!
— Zur Besprechung morgen … [105] gatavs? Atkārto!
— Zur Besprechung morgen . ..
— Um neun Uhr. — Unterschrilt. [106] Vai tu zini, kas ir Unter- schrift, mērkaķa dzimums? Tas ir paraksts. Atkārto!
— Um neun Uhr. Unterschriit. Vai tu zini, kas ir Unter- schrift, mērkaķa dzimums, tas ir — paraksts.
— Ak tu stulbenis! Tātad paraksts: «Oberst Schroder lopiņš. Uzrakstīji? Atkārto!
— Oberst Schroder, lopiņš.
— Labi, muļķadesa. Kas pieņēma telefonogramu?
— Es.
— Dievs tēvs, kas tas ir par «es»?
—- Šveiks. Vai vēl kas bus?
— Paldies dievam, vairāk nekā. Tikai tev gan derētu saukties par ēzeli. Kas pie jums no jauna?
— Nekas. Viss pa vecam.
— Tu laikam par to priecājies, ko? Kas tas bija, ko pie jums šodien piesēja?
— Obrlajtnanta kunga kalpotājs, bija apēdis kunga pusdienas. Vai nezini, kad mēs brauksim?
— Cilvēciņ, ko tu prasi, to pat mūsu vecais nezina. Ar labu nakti! Vai pie jums blusas ari ir?
Šveiks pakāra klausuli un sāka modināt mantzini Vaneku, kas sirdīgi turējās pretī, bet, kad Šveiks to sāka purināt, tad iegrūda viņam dūri degunā, nolikās uz vēdera un spārdījās uz visām pusēm.
Sveikam tomēr izdevās viņu tiktāl pamodināt, ka viņš pagriezās uz muguras un, berzēdams acis, satrūcies jautāja, kas noticis.
— Pagaidām nekas, — Šveiks atbildēja, — es tikai labprāt gribētu ar jums apspriesties. Es nupat kā pieņēmu telelono- gramu, ka obriajtnantam Lukaša kungam rīt pulksten deviņos jaierodas uz apspriedi pie pulkveža kunga. Es tad nu nezinu, ko darīt. Vai iet pie viņa tūlīt paziņot vai no rīta? Es ilgi pārliku, vai modināt jūs, jo jūs tik saldi krācāt, bet tad nodomāju, ka divi prāti tomēr labāki…
— Es jūs lūdzu, dieva dēļ, ļaujiet man gulēt. — Vaneks nostenējās, žāvādamies visā kaklā, — ejiet tur no rīta un nemodiniet mani! — Viņš apgriezās uz otriem sāniem un mirklī aizmiga.
Šveiks atkal nosēdās pie tālruņa un sāka jau snaust, nolicis galvu uz galda, kad viņu atkal pamodināja zvans.
— Allo, 11. kaujas rota?
— Jā, 11. kaujas rota. Kas runā?
— 13. kaujas rota. Allo! Cik pulkstenis? Es nevaru sazvanīt sardzi. Viņi pārāk ilgi nenāk mani nomainīt.
— Mums pulkstenis stāv.
— Mums taisni tāpat. Vai nezini, kad brauksim? Ar pulka kanceleju neesi runājis?
— Tur tāpat nezina ne sūda.
— Nepiesienieties, jaunkundzi Vai jums konservus jau izsniedza? Mūsējie izstaigājās velti. Noliktava bija ciet.
— Mūsējie arī pārnāca tukšā.
— Taisa tikai paniku, vairāk nekā. Kā tu domā, uz kurieni brauksim?
— Uz Krieviju.
— Es domāju, ka drīzāk uz Serbiju. Nu, to redzēsim, kad būsim Peštā. Ja mūs vedīs no turienes pa labi, tad uz Serbiju, ja pa kreisi, tad uz Krieviju. Ceļasomas jums jau ir? Stāsta, ka algas tagad paaugstināšot. Vai uz kārtīm spēlē? Jā? Tad atnāc rīt. Mēs sitam kārtis katru vakaru. Cik jums dežurē pie tālruņa? Tu viens pats? Tad nospļaujies un ej gulēt! Ir gan jums dīvaina kārtība. Ko? Tev šāds darbs uzlikts kā cūkai segli? Nu, beidzot atnāca mani nomainīt. Labu nošņākšanos!
Un Šveiks tiešām saldi aizmiga blakus tālrunim, aizmirsis pakārt klausuli, kāpēc arī neviens netraucēja viņa atdusu, bet pulka kancelejas telefonists lādējās, ka nevarot sazvanīt 11. kaujas rotu, lai tai nodotu jaunu telefonogramu, ka visiem, kam nav potēts tifs, jāierodas līdz pulksten divpadsmitiem pulka kancelejā.
Virsleitnants Lukašs tikmēr sēdēja virsnieku klubā kopā ar kara ārstu Šancleru, kas, uzsēdies jāšus uz krēsla, sita takti ar biljarda kiju pret grīdu un skaļi deklamēja:
Saraceņu sultāns Salah-Edins pirmais atzina sanitaro nodaļu neitralitāti.
Palīdzība jāsniedz tiklab savējiem, kā arī pretinieka ievainotiem.
Izdevumus par medikamentiem un apkopšanu sedz pretinieks.
Ievainoto pretinieku apkopšanai pielaižami viņu ārsti un to palīgi ar ģenerālu parakstītām apliecībām.
Ievainotie gūstekņi jāsūta atpaka] sardzes pavadībā pret ģenerāļu garantiju vai jāapmaina. Viņi var palikt aktīvajā armijā.
Slimus kareivjus neviena no karojošām pusēm nedrīkst ņemt gūstā vai nogalināt, bet tie jānosūta uz hospitāļiem, atļaujot palikt pie tiem sardzei, kam, tāpat kā slimajiem, atgriežoties vajadzīgas ģenerāļu garantijas. Tas attiecas arī uz mācītājiem, ārstiem, chirurgiem, farmaceitiem, sanitāriem, to palīgiem un citām personām, kas norīkotas slimo kopšanai un ko arī nedrīkst ņemt gūstā, bet kas nosūtāmas tādā pašā kārtībā atpakaļ.