Reiz, kad viņš bija beidzis rimāt, viņš sāka apstaigāt visus un pa kārtai jautāt: «Ko tu jūti, kad esi ieķēris pār mēru?» Viņam atbildēja visādas blēņas: it kā nekad neesot ieķēruši pār mēru, it kā, ieķerot pār mēru, vēderā rodoties nelaba sajūta, un viens pat izteicās, ka viņš tad jūtot karcera tuvošanos. Majors Blīchers lika tiem visiem nostāties sānis un pēc pusdienas nodarboties pagalmā ar brīvajām kustībām par to, ka viņi nemākot izsacīt, ko īsti jūtot. Kamēr pienāca mana kārta, es atcerējos, par ko viņš ar mums pagājušo reizi runāja, un pilnīgi mierīgi atbildēju viņam tā: «Padevīgi ziņoju, majora kungs, ka tad, kad es ieķeru pār mēru, es jūtu nemieru, bailes un sirdsapziņas pārmetumus. Bet, kad es esmu tā iekārtojies, ka varu skaidrā prātā atgriezties kazarmās, manī ieplūst svētlaimīgs miers, mani apstāj iekšējs gandarījums…» Bet tad visi apkārt sāka smieties, un majors Blīchers man uzbrēca: «Tevi apstāj blaktis, kad tu krāc savā migā, nejēga. Viņš vēl sāks jokus dzīt, nelietis tāds.» Un viņš man iegrieza par to tādas «špangles», ka nenopriecāties.
— Karadienestā citādi nevar, — mantzinis atsaucās, laiski staipīdamies savā gultā, —• tas jau tā iekārtots: teic ko teikdams, dari ko darīdams, vienmēr tevi apdraud negaisa mākoņi, vienmēr tevi var ķert zibens. Bez tā disciplinē nemaz nav iespējama.
—- Tas ir lieliski teikts, — Šveiks atzina. — Tāpēc es arī nekad neaizmirsīšu, kā. iebāza karcerī jaunkareivi Pechu. Mūsu rotas virsnieks bija kāds leitnants Mocs, un tas sasauca visus jaunkareivjus un sāka izjautāt, no kurienes katrs ir. «Jūs, jaunkareivji, esat smurguļi, nejēgas,» viņš tiem skaidroja, «jums jāiemācās atbildēt pareizi un gludi kā pa diegu. Tātad sāksim. Pech, no kurienes jūs esat?» Pechs bija inteliģents cilvēks un atbildēja:
«Lejas Bousova, Unterbaucena, 267 nami, 1936 čechu tautības iedzīvotāji, Jičinas apriņķis, Sobotkas iecirknis, bijušā Kostas muiža, kur atrodas XIV gadsimtā celtā un grafa Vac-
lava Vratislava Netolicka restaurētā sv. Katrinas baznīca, bez tam skola, pasts, telegrāfs, Čechijas preču dzelzceļa stacija, cukurfabrika, dzirnavas ar kokzāģētavu, Valchas viensēta. Seši gada tirgi.» Bet leitnants Mocs jau pieskrēja pie viņa un sāka viņam cirst vienu pļauku pēc otras, kliegdams: «Tas tev par vienu gada tirgu, tas par otro, trešo, ceturto, piekto, sesto!» Pechs, kaut arī bija jaunkareivis, iesniedza sūdzību bataljona komandierim. Bet kancelejā toreiz bija tāda jautra kompānijā, un tie bija uzrakstījuši, ka viņš iesniedz sūdzību par Lejas Bousovas gada tirgiem. Bataljona komandieris toreiz bija majors Rohells. «Kas ir?» viņš jautā Pecham, bet šis tūlīt: «Padevīgi ziņoju, majora kungs, ka Lejas Bousovā ir seši gada tirgi!» Tad majors Rohells sāka kliegt, dauzīt ar kājām grīdu un tūlīt pavēlēja nogādāt viņu uz kara hospitaļa nervu nodaļu. Kopš tā laika Pechs kļuva par visneveiksmīgāko kareivi un dzīvoja vienos sodos.
— Kareivjus grūti apmācīt, — mantzinis Vaneks žāvādamies piebilda. — Tas nav nekāds kareivis, kas karadienestā nav sodīts. Tā tas bija miera laikā, kad kareivim, kas bija nokalpojis savu laiku bez soda, piešķīra kādas priekšrocības civildienestā. Toties tagad vissliktākie kareivji, kas miera laikā nemaz netika ārā no aresta telpām, izrādās par vislabākajiem karotājiem frontē. Atceros, 8. kaujas rotā bija kāds kājnieks Silvanuss. To sodīja vienā gabalā un kā vēl! Viņš nekautrējās nozagt savam biedram pēdējo kreiceri, bet kaujā pirmais pārgrieza dzeloņstiepļu aizžogojumus, saņēma gūstā trīs cilvēkus un vienu uz vietas nošāva, jo neesot varējis tam uzticēties. Viņu apbalvoja ar lielo sudraba medaļu, uzšuva viņam divas zvaigznītes, un, ja viņu vēlāk nebūtu pakāruši pie Duklas, tad viņš jau sen būtu seržants. Bet pakārt viņu vajadzēja, jo pēc kādas kaujas viņš bija pieteicies izlūkos un kāda cita pulka patruļa bija viņu pieķērusi kritušo aplaupīšanā. Pie viņa atrada astoņus pulksteņus un daudz gredzenu. Tā viņu arī pakāra pie brigādes štaba.
— No tā redzams, — Šveiks gudri piezīmēja, — ka katram kareivim pašam jāiekaro savs stāvoklis.
Nošķinda tālrunis. Mantzinis piegāja pie tā. Varēja pazīt virsleitnanta Lukaša balsi, viņš jautāja, kas ir ar konserviem.
— Konservu, nudien, nav, obrlajtnanta kungs! — Vaneks kliedza tālrunī. — Kur lai tie gadītos? Tā ir tikai intendanturas izdoma. Bija pilnīgi nevajadzīgi sūtīt turp cilvēkus. Es jau gribēju jums zvanīt. Es esot bijis bufetē? Kas tad to stāstīja? Tas okultists pavārs no virsnieku virtuves? Es tikai uz brīdi tur iegriezos. Vai jūs zināt, obrlajtnanta kungs, kā šis okultists nosauca to paniku ar konserviem? Par «nedzimušā šausmām». Nemaz ne, obrlajtnanta kungs, es esmu pilnīgi skaidrā. Ko dara Šveiks? Viņš tepat ir. Vai lai pasaucu viņu?
— Šveik, pie tālruņa, — mantzinis sacīja un klusu piebilda: — Ja viņš jautā, kādā stāvoklī es atgriezos, tad sakiet, ka biju pilnīgā kārtībā.