Šveiks piegāja pie tālruņa.
— Šveiks, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs.
— Klausieties, Šveik, kas ar tiem konserviem? Vai viss kārtībā?
— Nav vis, obrlajtnanta kungs, no konserviem nav ne vēsts.
— Man gribētos, Šveik, lai jūs no rītiem vienmēr ierastos pie manis, kamēr esam nometnē. Kad dosimies ceļā, tad jūs vienmēr būsiet manā tuvumā. Ko jūs šonakt darījāt?
— Sēdēju visu nakti pie tālruņa.
— Vai bija kas no jauna?
— Bija, obrlajtnanta kungs.
— Šveik, netaisiet atkal muļķības! Vai pienāca no kaut kurienes kāds svarīgs ziņojums?
— Pienāca, obrlajtnanta kungs, bet tikai pulksten deviņos vakarā.
— Kāpēc jūs man to tūlīt nepaziņojāt?
— Negribēju jūs traucēt, obrlajtnanta kungs, nepavisam negribēju.
— Sasodīts, tad pasakiet taču, kas tāds svarīgs pienāca pulksten deviņos vakarā!
— Telefonograma, obrlajtnanta kungs.
— Es jūs nesaprotu, Šveik.
— Man tas viss pierakstīts, obrlajtnanta kungs: «Pieņemiet telefonogramu. Kas pie tālruņa? Uzrakstīji? Nolasi!» — un tā tālāk.
— Dieva vārds, Šveik, ar jums ir krusts un bēdas. Pasakiet man saturu, citādi, kad tikšu pie jums, tad iekraušu no tiesas. Kas tur bija?
— Atkal kāda apspriede, obrlajtnanta kungs, šorīt pulksten deviņos pie pulkveža kunga. Es gribēju jums to naktī paziņot, bet tad pārdomāju.
— Tā tikai vēl trūka, lai jūs iedrošinātos traucēt mani naktī katras muļķības dēļ, kad no rīta arī vēl laika diezgan! VVieder eine Besprechung, der Teufel soli das ailes buserie- ren! [107] Nepakariet klausuli, pasauciet pie tālruņa Vaneku!
— Mantzinis Vaneks klausās, obrlajtnanta kungs!
— Vanek, sameklējiet man tūlīt citu kalpotāju! Šis nelieša Baluns šonakt aprijis visu manu šokolādi. Piesiet? Nē, mēs nodosim viņu sanitāros. Virs kā ozols, lai nes ievainotos projām no kaujas lauka. Es viņu tūlīt nosūtīšu pie jums. Nokārtojiet to visu pulka kancelejā un nekavējoties atgriezieties rotā! Kā domājat, vai drīz brauksim?
— Mums nav ko steigties, obrlajtnanta kungs. Kad bija jābrauc 9. kaujas rotai, tad mūs veselas četras dienas novazāja aiz deguna. Ar 8. rotu gāja tāpat, vienīgi 10. rotai, tai gan laimējās. Tad mēs bijām ātri gatavi, pusdienā dabūjām pavēli un vakarā jau braucām, toties mūs izdzenāja, pa visu Ungāriju, nezinādami, kādu caurumu kurā frontē ar mums aizbāzt.
Kopš tā laika, kad virsleitnants Lukašs bija iecelts par 11. kaujas rot.as komandieri, viņš atradās tā saucamā sinkretisma stāvoklī, tas ir, viņš centās mīkstināt pretrunas un ar kom- promi u palīdzību novest tās līdz pilnīgam jēdzienu sajukumam.
Tāpēc viņš arī atbildēja:
Nu, var būt, ka tā arī būs. Tātad jūs domājat, ka mēs šodien nebrauksim? Pulksten deviņos man ir apspriede pie pulkveža kunga. Vai jūs zināt pie reizes, ka jums pienākas visu pārraudzīt? Es to saku tikai tā starp citu. Sastādiet man … Pag, ko jūs man varētu sastādīt? . . . Komandējošā sastāva sarakstu ar norādījumu, no kura laika katrs atrodas dienestā . . . Pēc tam rotas provianta pārskatu . . . Tautība? Jā, jā, to arī norādīt . .. Galvenais tomēr ir — pagādāt man jaunu kalpotāju . . . Ko lai šodien dara apakšleitnants Plešners? Lai sagatavo kareivjus ceļam. Rēķini? Pēc pusdienas es atnākšu parakstīt. Uz pilsētu nevienu nelaidiet! Uz nometnes bufeti? Pēc pusdienas uz stundu … Pasauciet Šveiku! Šveik, jūs tomēr paliksiet pie tālruņa.
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es vēl neesmu padzēris kafiju.
— Tad atnesiet kafiju šeit un palieciet kancelejā pie tālruņa, kamēr es jūs saukšu! Vai jūs zināt, kas ir raitnieks?
— Kas skraida apkārt, obrlajtnanta kungs.
— Nu, tad palieciet uz vietas, kamēr jūs saukšu! Pieteiciet vēlreiz Vanekam, lai sameklē man kādu kalpotāju, Šveik, allo, kur jūs esat?
— Tepat, obrlajtnanta kungs, tikko ienesa kafiju.
— Šveik, allo!
— Klausos, obrlajtnanta kungs, bet kafija jau gluži auksta.
— Jūs labi zināt, kādam jābūt kalpotājam, Šveik. Apskatiet viņu labi krietni, un tad pateiksiet man, kas tas par cilvēku. Pakariet klausuli!
Vaneks, dzerdams melnu kafiju, kurai bija pielējis klāt rumu no pudeles ar etiķeti «Tinte» (aizdomu novēršanas dēļ), paskatījās uz Sveiku un sacīja:
— Kliedz gan tas mūsu obrlajtnants pilnā kaklā; es
sapratu katru vārdu. Jūs laikam, Šveik, esat visai tuvu pazīstams ar obrlajtnanta kungu.
— Mēs esam kā divas rokas, — Šveiks atbildēja, — un roka roku mazgā. Mēs daudz ko esam kopīgi pieredzējuši. Cik reižu mūs nav gribējuši izšķirt, bet mēs atkal esam atraduši viens otru, Viņš tā vienmēr paļaujas uz mani visās lietās, ka es pats dažreiz nobrīnos. Tā arī tagad jūs droši vien dzirdējāt, ka man jums vēlreiz jāatgādina sameklēt viņam jaunu kalpotāju, bet man tas jāapskata un jānodod sava atsauksme, jo ar kuru katru kalpotāju obrlajtnanta kungs vis nebūs mierā.
Kad pulkvedis Šrēders sasauca visus sava pulka virsniekus uz jaunu apspriedi, viņš to darīja ar lielu patiku, jo varēja atkal krietni izrunāties. Bez tam vajadzēja pieņemt kādu lēmumu par brīvprātīgo Mareku, kas bija atsacījies tīrīt atejas, par ko pulkvedis Šrēders bija viņu kā dumpinieku nodevis divizijas tiesai.
Vakar vakarā Mareku bija atveduši no divizijas tiesas un novietojuši virssardzē zem uzraudzības. Reizē ar viņu pulka kanceleja bija saņēmusi galīgi juceklīgu divizijas tiesas pavadrakstu, kurā bija norādīts, ka attiecīgajā gadījumā trūkstot dumpja pazīmju, jo brīvprātīgajiem atejas neesot jātīra, bet te varot gan saskatīt padotības noteikumu pārkāpšanu, ko vainīgais varot izpirkt tikai ar drošsirdību kaujas laukā. Šo apsvērumu pēc brīvprātīgo Mareku nosūtot atpakaļ uz viņa pulku un izmeklēšanu par disciplīnas pārkāpšanu pārtraucot līdz kara beigām. Agrāk to varot atjaunot tikai tādā gadījumā, ja brīvprātīgais Mareks atkal izdarītu kādu pārkāpumu.