Apspriežams bija arī vēl otrs gadījums. Kopā ar brīvprātīgo Mareku virssardzē bija atvests no divizijas tiesas viltvār- dis seržants Teveless, kas nesen bija parādījies pulkā, ierazdamies no kādas Zagrebas slimnīcas. Viņam bija lielā sudraba medaļa, brīvprātīgā uzšuves un trīs zvaigznītes. Viņš daudz stāstīja par 6. kaujas rotas varoņdarbiem Serbi jā un par to, ka viņš viens no šās rotas palicis starp dzīvajiem. Izmeklēšanā noskaidrojās, ka tiešām 6. rotā kara sākumā atradies kāds Teveless, tikai bez brīvprātīgā tiesībām. Tad pieprasīja izziņu no brigādes, kurai bija piekomandēta 6. kaujas rota steidzīgās atkāpšanās laikā pie Belgradas, 1914. gada 2. decembrī, un uzzināja, ka apbalvošanai ieteikto vai ar lielo sudraba medaļu apbalvoto skaitā nav neviena Tevelesa. Jautājumu, vai kareivis Teveless Belgradas kampaņas laikā paaugstināts par apakšvirsnieku, nevarēja noskaidrot, jo serbi bija iznīcinājuši visu 6. kaujas rotu ar tās komandējošo sastāvu pie sv. Savas baznīcas Belgradā. Divizijas tiesā Teveless taisnojās, ka viņam tiešām bijusi apsolīta lielā sudraba medaļa un tāpēc viņš to nopircis no kāda bosnieša. Brīvprātīgā zīmotnes viņš piešuvis dzērumā un turpinot tās nēsāt tāpēc, ka nekad nejūtoties skaidrā prātā, jo viņam esot dizentērijas novājināts organisms.
Atklājot apspriedi, pulkvedis Šrēders, iekams pievērsās šiem diviem gadījumiem, aizrādīja, ka nepieciešams biežāk sanākt kopā pirms aizbraukšanas, uz ko nebūšot ilgi jāgaida. Brigādes štābs ziņojis, ka divizijas pavēle gaidāma kuru katru brīdi. Kareivjiem jābūt braukšanas gatavībā, un rotu komandieriem jārūpējas, lai neviena netrūktu. Pēc tam pulkvedis īsumā atkārtoja visu vakar teikto, sniedza atkal pārskatu par notikumiem frontē un apgalvoja, ka nekas nevarot mazināt armijas kareivīgo noskaņojumu un kaujas gatavību.
Viņam priekšā uz galda atradās kara darbības karte ar saspraustiem karodziņiem, bet karodziņi bija izrauti un frontes sajauktas. Izrautās kniepadatas ar karodziņiem mētājās pagaldē.
Uz šās kartes nakti bija izkarojis niknus karus runcis, ko rakstveži labprāt mēdza pievākt pulka kancelejā. Viņš bija nokārtojis savas neatliekamās darīšanas Austroungārijas kaujas laukos, tad, gribēdams apkasīt sava nedarba pēdas, izraustījis karodziņus, izsvaidījis savus vēdergraižu rezultātus pa visām pozicijām, saslapinājis visas frontes un aptašķījis visus armijas korpusus.
Pulkvedis Šrēders bija stipri tuvredzīgs.
Marša bataljona virsnieki ar interesi vēroja, kā pulkveža Šrēdera pirksts tuvojās šīm kaķa darbības sekām.
— No šejienes, kungi, uz Sokalu pie Bugas, — pulkvedis Šrēders pravietīgi teica un uzskatāmības dēļ novilka ar rādītāja pirkstu līniju uz Karpatu pusi, pie tam aizķerdams vienu no tām čupiņām, ar kurām kaķis bija centies padarīt kaujas lauku karti reljefāku.
— VVahrscheinlich Katzendreck, Herr Oberst, [108] — kapteini? Zāgners ļoti delikāti ieteicās visu vietā.
Pulkvedis Šrēders iedrāzās kancelejā turpat blakus, kur
tūlīt kļuva dzirdama neganta lamāšanās, lāsti un nikni draudi, ka rakstveži dabūšot nolaizīt visus šos kaķa pameslus.
Izmeklēšana nevilkās ilgi. Noskaidrojās, ka runci pirms pāris nedēļām uz kanceleju atnesis jaunākais rakstvedis Cvībel- fišs. Par to Cvībelfišs dabūja savākt savas mantiņas un doties vecākā rakstveža pavadībā uz virssardzi, lai tur nogaidītu turpmākos pulkveža kunga rīkojumus.
Ar to arī apspriede patiesībā beidzās. Kad pulkvedis Šrē- t
ders, sarkans aiz dusmām, atgriezās pie virsniekiem, viņš vairs neatcerējās, ka vēl pārrunājams brīvprātīgā Mareka un viltus seržanta Tevelesa liktenis, un tikai īsi pateica: ♦
— Lūdzu virsnieku kungus būt gatavībā un gaidīt turpmākās pavēles un instrukcijas.
Tā brīvprātīgais un Teveless palika joprojām virssardzē, un, kad viņiem piebiedrojās Cvībelfišs, viņi varēja spēlēt pre-
feransu un pēc pabeigtas partijas kaitināt savu sargu ar prasību. lai tas izķer viņiem blusas no salmu maisiem.
Pēc tam pie viņiem vēl iesēdināja 13. marša rotas jefrei- toru Peruteku, kas bija tūlīt pazudis, tikko nometnē izplatījās vēsts par došanos uz fronti, un ko patruļa bija atradusi «Baltajā rozē» Mostā. Viņš stāstīja, ka gribējis pirms aizbraukšanas apskatīt daudzināto grafa Harracha stikla pili Mostas tuvumā, bet atceļā apmaldījies un tikai pret rīta pusi galīgi nokusis ieradies «Baltajā rozē». Patiesībā viņš visu nakti bija nogulējis pie savas Ruženkas tanī pašā «Baltajā rozē».
Stāvoklis joprojām palika neskaidrs. Brauks vai nebrauks? Sveiks 11. kaujas rotas kancelejā noklausījās pa tālruni visdažādākās — gan pesimistiskas, gan optimistiskas hipotēzēs. No 12. kaujas rotas zvanīja: kāds esot dzirdējis pulka kancelejā runājam, it kā vispirms vēl notikšot apmācības šaušanā uz kustīgiem mērķiem un braukšot tikai pēc apšaudes vingrinājumiem. Tomēr 13. kaujas rota nepieturējās pie šā optimistiskā uz-.kata un ziņoja, ka nupat no pilsētas atgriezies kapra- lis Havliks, kas dzirdējis no kāda dzelzceļnieka, ka stacijā jau gaidot vagoni.
Vaneks izrāva Sveikam klausuli no rokas un pikti kliedza, ka dzelzceļnieki nezinot ne velna un ka viņš pats nesen vēl bijis pulka kancelejā.
Šveiks ar apbrīnojamu pacietību sēdēja stundām ilgi pie tālruņa un uz katru jautājumu: «Kas no jauna?» — atbildēja, ka vēl nekā noteikta nezinot.
Tādu pašu stereotipu atbildi viņš sniedza virsleitnantam Lukašam uz tā jautājumu:
— Kas pie jums no jauna?
— Vēl nekas noteikts nav zināms, obrlajtnanta kungs.
— Pakariet klausuli, aitasgalva!
Tad pienāca virkne telefonogramu, kuras Šveiks pieņēma, rfēiztikdams bez pārpratumiem. Vispirms pienāca tā par potēšanu pret tifu; to nakti nevarēja nosūtīt, jo Šveiks bija aizmirsis uzkārt klausuli. Tad pienāca nokavējusies telefonograma par konserviem, kaut tas jau vakar bija noskaidrots. Beidzot pienāca telefonograma — apkārtraksts visiem bataljoniem, rotām un citām pulka daļām: