Bretšneiders nervozi pabungoja ar pirkstiem pa galdu un tad sacīja:
— Es brīnos, kāpēc jūs interesē šī saimniecība, Sveika kungs.
— Ak jūs tas esat? — Sveiks iesaucās, sniegdams viņam roku. — Es jūs tūliņ nepazinu, man vāja atmiņa. Pēdējo reizi mēs, ja nemaldos, bijām kopā policijas pārvaldes kancelejā. Kā jums klājies pa šo laiku? Vai bieži iegriežaties te?
— Es šodien te pienācu jūsu dēļ, — Bretšneiders atbildēja.
— Policijas pārvaldē man teica, ka jūs tirgojoties ar suņiem. Man vajadzētu glītu žurku suni vai špicu, vai ko tamlīdzīgu.
— To es jums varu pagādāt, — Sveiks apgalvoja. — Vai gribat tīrasiņu suni vai šādu tādu no ielas?
— Es domāju, ka labāk jāizšķiras par tīrasiņu dzīvnieku.
— Bet vai jūs negribētu policijas suni? — Sveiks jautāja.
— Tas tūliņ visu uzodīs un uzvedīs jūs uz nozieguma pēdām. Vršovicē kādam miesniekam ir tāds suns; tas velk viņam ra- teļus. Jāsaka, šis suns vēl nav atradis savu dzīves uzdevumu.
— Man labāk gribētos špicu, — nesatricināmā tiepībā atkārtoja Bretšneiders, — špicu, kas nekož.
— Tātad jūs gribētu špicu bez zobiem? — Sveiks apvaicājās. — Es zinu vienu tādu, tas pieder kādam Deivices trak- tierniekam.
— Varbūt tomēr labāk žurku suni, — samulsis noteica Bretšneiders, kura zināšanas kinoloģijā bija vēl tapšanas stadijā. Ja viņš nebūtu saņēmis policijas pārvaldes pavēli, tad vispār nekā nebūtu zinājis par suņiem. Tomēr pavēle bija nepārprotama, skaidra un stingra. Tā kā Sveiks tirgojās ar suņiem, tad Bretšneideram vajadzēja ar viņu tuvāk iepazīties uz šās bāzes. Slepenpolicistam bija piešķirta zināma suma suņu pirkšanai un tiesibas izraudzīties sev palīgus.
— Žurku suņi ir lielāki un mazāki, — Sveiks sacīja. — Patlaban man zināmi divi mazāki un trīs prāvāki. Visi pieci ļoti mīlīgi lopiņi. Varu jums tos silti ieteikt.
— Tas man būtu pa prātam, — Bretšneiders atteica, — bet cik tāds suns maksā?
— Atkarībā no lieluma, — Sveiks atbildēja, — viss atkarīgs no lieluma. Žurku suns nav teļš, ar žurku suņiem ir tā — jo mazāks, jo dārgāks.
— Es gribētu prāvāku, kas varētu arī māju sargāt, — Bretšneiders ieteicās, baidīdamies pārāk apgrūtināt valsts policijas slepenos fondus.
— Lieliski, — Sveiks uztvēra, — prāvākos es jums pārdošu par piecdesmit kronām, bet tādus sevišķi lielus par četrdesmit piecām. Bet mēs aizmirsām kaut ko svarīgu: vai tiem jābūt kucēniem vai pieaugušiem un tad vēl — suņiem vai kucēm?
— Tas man vienalga, — Bretšneiders atbildēja, juzdams, ka sadūries ar gluži svešām problēmām. — Pagādājiet man vienu, un rīt pulksten septiņos vakarā es ieradīšos pēc tā. Norunāts?
— Norunāts, — Sveiks dzestri atbildēja, — tikai tad es palūgšu jums trīsdesmit kronu rokasnaudas.
— Nav ko runāt, — Bretšneiders sacīja, samaksādams naudu, — un nu iedzersim pa ceturtdaļlitra vīna uz mana rēķina.
Kad viņi izdzēra, Sveiks savukārt pasūtīja tikpat daudz. Bretšneiders sāka iegalvot Sveikam, lai tas nebīstoties no viņa, jo šodien viņš neesot darbā, tāpēc Sveiks varot brīvi runāt, par politiku.
Sveiks aizrādīja, ka viņš traktierī nekad nerunājot par politiku un vispār politika esot tikai maziem bērniem.
Bretšneiders turējās pie revolucionārākiem uzskatiem un apgalvoja, ka ikvienai vājai valstij lemts iet bojā, un aptaujājās, kādi Sveikam uzskati šai jautājumā.
Sveiks atbildēja, ka ar valsti viņam neesot bijušas nekādas darīšanas, bet reiz viņš kopis vārgu bernardiešu sugas kucēnu un barojis to ar kareivju sausiņiem, taču kucēns nosprādzis.
Kad jau katrs bija izdzēris piekto ceturtdaļlitru, Bretšneiders atzinās, ka esot anarehists, un jautāja Sveikam, kādā organizācijā viņam vajagot pieteikties.
Sveiks pastāstīja, ka reiz kāds anarehists pircis no viņa par simt kronām leonbergu un palicis pēdējo maksājumu parādā.
Dzerot sesto porciju, Bretšneiders sāka cildināt revoluciju un uzstāties pret mobilizāciju, tāpēc Sveiks pieliecies iečukstēja viņam ausī:
— Nupat kā ienāca kāds apmeklētājs, ka vēl neizdzird, tad jums būs nepatikšanas. Vai redzat, traktierniece jau raud.
Paliveciene patiešām raudāja, sēdēdama aiz letes.
— Kāpēc jus raudat, traktiernieces kundze? — Bretšneiders jautāja. — Pēc trim mēnešiem mēs uzvarēsim, tad būs amnistija, jūsu vīrs atgriezīsies, un tad mēs gan metīsim, lai galva kūp!
— Varbūt jūs neticat, ka mēs uzvarēsim? — viņš uzrunāja Sveiku.
— Kāda jēga to pastāvīgi atkārtot! — Sveiks izsaucās. — Mums jāuzvar, un ar to pietiek, bet nu man jāiet uz mājām.
Sveiks samaksāja tēriņu un atgriezās pie savas vecās kalpones Millera kundzes, kas ļoti izbijās, ieraudzīdama, ka tas, kas atslēdz durvis, ir Sveiks.
— Es, cienītais kungs, domāju, ka jūs pārnāksiet tikai pēc kādiem pāris gadiem, — viņa sacīja savā parastajā vaļsirdībā,
— tāpēc es aiz līdzcietības pieņēmu īrē kādas nakts kafejnīcas šveicaru. Mūs trīs reizes izkratīja, un, kad viņi nekā neatrada, tad teica, ka jūs esot beigts cilvēks, tāpēc ka pārāk slīpēts.
Sveiks tūliņ pārliecinājās, ka nepazīstamais īrnieks iekārtojies ļoti ērti. Viņš gulēja Sveika gultā, bet pusi gultas bija augstsirdīgi atļāvis kādai garmatainai būtnei, kas, aiz pateicības apķērusies viņam ap kaklu, mierīgi šņāca. Ap gultu mētājās visādi kungu un dāmu garderobes gabali. Sis chaoss rādīja, ka nakts kafejnīcas šveicars un viņa dāma ieradušies jautrā garastāvoklī.
— Kungs, — Sveiks sacīja, raustīdams nelūgto viesi,
— pielūkojiet, ka nenokavējat pusdienas. Man būtu gaužām nepatīkami, ja jūs sūdzētos, ka esmu jūs izlingojis tad, kad nekur vairs neizsniedz pusdienas.