Palivecs bija pazīstams ar savu rupjurnu. Sarunā viņam gandrīz vai katrs otrais vārds bija «iepūtiet man» vai «sūds». Turklāt viņš bija daudz lasījis un visiem ieteica iepazīties ar to, ko par šo priekšmetu sacījis Viktors īgo, iztirzādams Napoleona vecās gvardes pēdējo atbildi angļiem kaujā pie Vaterlo
— Nu gan ir jauka vasara, — Bretšneiders uzsāka savu nopietno sarunu.
— Sūds vien no viņas ir, — atbildēja Palivecs, kraudams traukus skapī.
— Tai Sarajevā viņi mums gan ievārījuši kārtīgu putru, — Bretšneiders vājā cerībā atsāka.
— Kādā Sarajevā? — Palivecs jautāja. — Tai Nusles vina restorānā, vai? Tur jau plūcas katru mīļu dienu. Vai nu nezināms, kas ir Nusle.
— Bosnijas Sarajevā, traktiernieka kungs. Tur nošāvuši erchercogu Ferdinanda kungu. Ko jūs par to teiksiet?
— Tādās lietās es iekšā nejaucos, tur jūs man varat iepūst… — Palivecs pieklājīgi atbildēja, aizkūpinādams pīpi. — Kas šādos laikos tādās iepinas, tas viegli var lauzt kaklu. Es esmu traktiernieks. Ja kāds ienāk un prasa alu, es viņam to ieleju, bet visādas Sarajevas, politika un nelaiķa ercher- cogs — tā nav mūsu darīšana. Tas ož pēc Pankraca
Bretšneiders apklusa un vīlies lūkojās apkārt tukšajā telpā.
— Tur kādreiz karājās kunga un ķeizara ģīmetne, — viņš pēc brīža atkal uzsāka, — taisni tur, kur tagad spogulis.
— Jums taisnība, — l'aliveca kungs atbildēja, — tur tā karājās, bet mušas bija viņu briesmīgi noķēzījušas, tāpēc es to uznesu bēniņos. Jūs zināt, kāds varētu vēl izteikt kādu piezīmi, un tad es iekultos nepatikšanās. Kam tas vajadzīgs?
— Sarajevā gan laikam bija nelāga jušanās, traktiernieka kungs.
Uz tādu tiešu viltīgu jautājumu Palivecs atbildēja neparasti uzmanīgi:
— Ap šo laiku Bosnijā un Hercegovinā ir traki karsts. Kad es tur dienēju pulkā, mums vajadzēja likt savam obrlajtnan- tam ledu uz galvas.
— Kāda pulkā jūs bijāt, traktiernieka kungs?
— Tādus sīkumus es neatceros, ar tādiem sūdiem es galvu nepiebāžu, tie mani nekad nav interesējuši, — Palivcca kungs atbildēja. — Pārlieka ziņkāre ir kaitīga.
Slepenpolicists Bretšneiders galīgi apklusa, un viņa drūmā seja mazliet atplauka tikai tad, kad ieradās Sveiks un, pasūtījis tumšo alu, sacīja:
— Arī Vīnē šodien sēras.
Bretšneidera acīs iemirdzējās cerība, un viņš īsi piebilda:
— Konopištē izkārti desmit melni karogi.
— Vajadzēja izkārt divpadsmit, — Sveiks, iedzēris malku alus, sacīja.
Kāpēc tad divpadsmit? jautāja Bretšneiders.
— Lai būtu apaļš skaitlis, ducis, — tā vieglāk aprēķināt, un pa dučiem viss iznāk lētāk, — Sveiks paskaidroja.
Iestājās klusums, ko pats Sveiks pārtrauca ar nopūtu:
— Tad nu viņš ir debesu valstība, lai dievs kungs mielo viņa dveseli. Nesagaidīja vis, kamēr kļus par ķeizaru. Kad es vel biju pulkā, kāds ģenerālis nokrita no zirga un pavisam mierīgi nositās. Citi gribēja palīdzēt viņam tikt zirgam mugurā, uzsēdināt viņu, bet pēkšņi redz, ka šis galīgi beigts. Un viņam bija izredzes tikt par feldmaršalu. Tas atgadījās karaspēka parādē. Tādas parādes nekad labi. nebeidzas. Sarajevā jau ari bijusi kāda parāde. Atceros, ka vienreiz tādā pa- rādē manam mundierim trūka divdesmitās pogas un tāpēc mani iesēdināja uz četrpadsmit dienām tuptūzi, bet divas dienas es nogulēju, sasiets ragā kā Lācars. Disciplinai karaspēkā jābūt, citādi katrs darīs to, kas viņam ienāks prāta. Mūsu obrlajtnants Makovecs — tas mums vienmēr lika pie sirds: «Disciplinai jābūt, jūs stulbeņi, citādi jūs sāksiet rāpties kokos kā pērtiķi. Karadienests iztaisīs no jums cilvēkus, jūs aitasgal- vas.» Un vai nav tiesa? Iedomājieties kādu parku, teiksim, Karela laukumā, un katrā koka sēž kareivis boz disciplinas. No tā es vienmēr esmu visvairāk baidījies.
— Tie būs serbi, kas to izstrādājuši Sarajevā, — Bretšneiders atsāka.
— Maldāties, Sveiks atbildēja, — tas ir turku darbs. Par Bosniju un Hercegovinu. — Un Sveiks izklāstīja savus uzskatus par Austrijas ārpolitiku Balkanos. Turki 1912. gadā
zaudējuši karu ar Serbiju, Bulgāriju un Grieķiju. Viņi gribējuši, lai Austrija tiem palīdz, bet, kad tā nav ielaidusies, tad nošāvuši Ferdinandu.
— Vai tev patīk turki? — viņš uzrunāja trakliernieku Pali- vecu. — Vai tev patīk tie pagānu suņi? Skaidrs, ka ne.
— Viesis paliek viesis, kaut arī turks, — Palivecs sacīja. — Mums, traktierniekiem, nav nekādas daļas gar politiku. Samaksā par savu alu, sēdi traktieri un tarkšķi, ko gribi. Tas ir mans princips. Vai to mūsu Ferdinandu nokniebis serbs vai turks, katolis vai muhamedanis, anarehists vai jaunčechs tas man viens pīpis.
— Labi, traktiernieka kungs,—pārtrauca Bretšneiders, atkal zaudējis cerību piespiest kādu no abiem runātājiem pie sienas, — bet jums taču jāatzīst, ka Austrijai tas liels zaudējums.
Traktiernieka vietā atbildēja Sveiks:
— Skaidrs, ka zaudējums, kas to noliegs. Briesmīgs zaudējums. Ferdinanda vieta kuru katru stulbeni nevar likt. Tikai viņam vajadzēja būt vēl resnākam.
— Ko jūs ar to gribat teikt? — Bretšneiders atplauka.
— Ko es gribu teikt? — Sveiks mierīgi pārjautāja. — Tikai to vien: ja viņš būtu bijis resnāks, viņu sen būtu ķērusi trieka, kad viņš Konopištes mežos trenkāja vecenes, kas tur lasīja žagarus un sēnes, un tad viņam nebūtu nācies mirt tādā kauna pilnā nāvē. Iedomājieties vien — kunga un ķeizara tēvocis, un viņu ņem un šauj nost. Tas taču skandals, visas avīzes par to vien raksta. Pirms dažiem gadiem Budejovices tirgū gadījās neliels kauliņš un tur nodūra kādu lopu tirgoni, Bržetislavu Ludviku. Tam palika dēls Bohuslavs, un, kad nu tas ieradās tirgū ar sivēniem, neviens negribēja no viņa pirkt. Visi tā vien runāja: «Tas ir tā nodurtā dēls. Tāds pats blēdis vien būs!» Cits nekas neatlika nabadziņam kā mesties Krumlovā no tilta Vltavā, un tad vēl vajadzēja viņu vilkt ārā, atdzīvināt, izsūknēt ūdeni, un beidzot viņš tomēr izlaida garu ārsta rokās, kad tas viņam bija kaut ko iešļircinājis.