— Jums tādi ērmīgi salīdzinājumi, — Bretšneiders zīmīgi nosacīja. — Vispirms jūs runājat par Ferdinandu, tad par lopu tirgoni.
— Nepavisam ne, — Sveiks sāka taisnoties, — lai dievs mani pasarga, ka es sāktu vienu cilvēku salīdzināt ar otru.
Traktiernieka kungs mani pazīst. Vai nav tiesa, ka es neko nekad neesmu salīdzinājis? Es tikai negribētu būt tās erchercoga atraitnes ādā. Ko viņa iesāks? Bērni bāreņi, muiža Ko- nopištē bez saimnieka. Iziet pie kāda jauna erchercoga? Kas tur par labumu? Aizbrauks atkal uz Saraievu un paliks otrreiz atraitnē. Piemēram, Zlivā pie Hlubokas kādreiz dzīvoja mežsargs ar tādu neglītu uzvārdu — Piņģurīs. Viņu nošāva malu mednieki, un palika viņam atraitne ar diviem bērniem, un tā pēc gada apprecēja atkal mežsargu, Pepiku Šavlovicu no Midlovariem, nu, bet to tāpat nošāva. Viņa izgāja trešo reizi pie vīra, atkal pie mežsarga, un saka: «Visas labas lietas Ins. Ja nu man tagad nelaimēsies, tad gan nezinu, ko darīt.» Protams, ka nošāva arī to, bet viņai no šiem mežsargiem bija jau apaļos skaitļos seši bērni. Viņa aizgāja sūdzēdamās līdz pašai firsta kunga kancelejai Hlubokā un gaudās, ka ar tiem mežsargiem iekulusies tādā ķezā. Tur viņai ieteica precēt Ra- žices dīķa sargu Jarešu. Un ko jūs teiksiet, — to noslīcināja zvejojot, un viņa no tā arī bija piedzīvojusi divus bērnus. Tad viņa apņēma rūniķi no Vodņaniem, un tas kādu nakti bija nositis viņu ar cirvi un pats labprātīgi pieteicies policijā. Un, kad viņu Pisekā apgabaltiesa kārusi, viņš nokodis mācītājam degunu un teicis, ka itin nekā nenožēlojot, un vēl kaut ko pavisam nelabu sarunājis par mūsu kungu un ķeizaru.
— Vai jūs nezināt, ko viņš īsti sarunājis? — Bretšneiders ievaicājās cerību pilnā balsi.
To es jums nevaru pateikt, jo to neviens neiedrošinājās atkārtot. Bet tas esot bijis kaut kas tik briesmīgs un šausmīgs, ka tiesas padomnieks, kas tur bijis klāt, sajucis prātā, un viņu vēl līdz šim turot stingrā izolācijā, lai nekas netiktu zināms. Tas neesot tas parastais kunga un ķeizara apvainojums, ko izdara dzērumā.
— Kā tad dzērumā mēdz apvainot kungu un ķeizaru? — Bretšneiders ta u jā ja.
Kungi, runājiet par ko citu, — traktiernieks Palivecs pārtrauca. —• Man tā nepatīk. Samuldēsiet vēl sa/.in ko, un' man būs nepatikšanas.
— Kā dzērumā apvaino kungu un ķeizaru? — Sveiks atkārtoja. -— Visādi. Pietempieties un lieciet spēlēt Austrijas himnu, tad redzēsiet, ko sarunāsiet. Jūs sagvelzīsiet tik daudz, ka viņš būtu sablamēts uz visu mūžu, ja kaut puse no tā būtu patiesība. Bet to tas vecais kungs patiešām nav pelnījis. Padomājiet pūts: dēlu Rudolfu viņš zaudēja pašos spēka gados jaunības spara pilnu, sievu Elizabeti viņam nodūra ar vīli, tad viņš pazaudēja savu brāli Janu Ortu, bet otro brāli, Meksikas ķeizaru, nošāva sazin kādā cietoksnī pie sienas. Un nu, vecuma dienās, viņam nošauj tēvoci. Vai tur nav vajadzīgi dzelzs nervi? Un tad viņš iekrīt prātā kādam piedzērušam pļēguram, un tas sak viņu zākāt. Nē, ja tagad kas sāksies, es iestāšos par brīvprātīgo un kalpošu kungam un ķeizaram, kamēr man miesa turēsies pie kauliem!
Sveiks iedzēra pamatīgu malku un turpināja:
— Vai domājat, ka kungs un ķeizars to tā pametīs? lād jūs viņu nepazīstat. Karš ar turkiem būs noteikti. Jūs man nošāvāt manu tēvoci, tad dabūsiet pa kaklu. Karš ir neizbēgams. Serbija un Krievija mums šai karā palīdzēs. Tā būs kaušanās uz nebēdu.
Sveiks bija skaists šai pravietošanas brīdī. Viņa vientiesīga seja mirdzēja sajūsmā kā pilns mēness. Viņam viss bija skaidrs.
— Var jau būt, — viņš tēloja tālāk Austrijas nākotni, — ka mums uzbrūk vācieši, ja sākam karu ar turkiem. Vācieši ar turkiem ir uz vienu roku. Otrus tādus neģēļus kā viņus pasaulē vairs neuzies. Bet mēs varam noslēgt savienību ar Franciju, kurai kopš septiņdesmit pirmā gada zobs uz Vāciju. Tad mums viss ies kā pa taukiem. Karš būs, vairāk es jums nekā neteikšu.
Bretšneiders piecelās un svinīgi noteica:
— Vairāk jums arī nekas nav jāsaka. Iznāciet man līdzi ārā, tur es jums ko pateikšu.
Sveiks sekoja slepenpolicistam gaiteni, kur viņu gaidīja mazs pārsteigums, kad viņa pudeles brālis parādīja viņam ērgli zem atloka un paziņoja, ka Sveiks esot arestets un tikšot tūliņ aizvests uz policijas pārvaldi. Sveiks centās ieskaidrot, ka kungs maldoties, ka viņš, Sveiks, esot pilnīgi nevainīgs, jo neesot izrunājis neviena apvainojoša vārda. Taču Bretšneiders apgalvoja, ka Sveiks pastrādājis vairākus noziegumus, starp kuriem esot arī valsts nodevība.
Tad abi atgriezās traktierī, un Sveiks sacīja Palivecam:
— Es izdzēru piecus kausus alus un apēdu radziņu ar desiņu. Ielejiet man vēl mēriņu sļivovicas, un tad es iešu, jo esmu apcietināts.
Bretšneiders parādīja Palivecam savu ērgli, mirkli raudzījās traktiernieka un tad jautāja:
— Vai esat precējies?
— Jā.
— Un vai jūsu sieva varētu vadīt saimniecību, ja jūsu nebūtu?
— Varētu.
— Tad viss kārtībā, traktiernieka kungs, — Bretšneiders jautri noteica. -— Pasauciet savu sievu, nododiet lai visas lietas, un vakarā mēs atbrauksim jums pakaļ.
Nav ko uztraukties, — Sveiks viņu mierināja, — mani arestē tikai par valsts nodevību.
— Bet ko es esmu nodarījis? — Paliveca kungs gaudas.
- Es taču biju tik uzmanīgs!
Bretšneiders nosmīnēja un paziņoja uzvaras priekā:
— Jūs sacījāt, ka mušas apķēzījušas kungu un ķeizaru. Gan jums to kungu un ķeizaru izdauzīs no galvas.
Un Sveiks slepenpolicista pavadībā pameta traktieri «Pie kausa» un, kad abi atradās uz ielas, labsirdīgi smaidot, ievaicājās:
— Vai man jāiet nost no ietves?
— Kāpēc?
— Es domāju, ka man nav tiesību staigāt pa ietvi, ja esmu apcietināts.