Baluns pacēla noskumušo seju pret vagona griestiem:
Bet es vienmēr esmu ticējis, ka dievs tas kungs cilvēkus gan soda, bet nepamet.
— Dievs tas kungs ir negaušus radījis pasaulē, un dievs tas kungs par viņiem parūpēsies, — Sveiks piezīmēja. — Reiz tevi jau piesēja pie staba, un tagad tu vēl izpelnīsies, ka tevi nosūtīs uz pirmo līniju. Kad es kalpoju pie obrlajtnanta kunga, tad viņš visur varēja uz mani palaisties un viņam ir prātā nenāca, ka es varētu viņam ko apēst. Kad viņš kaut ko saņēma virspus normas, tad vienmēr teica: «Atstājiet to sev, Šveik!» - vai atkaclass="underline" «Ta.s mani diez kā neinteresē, dodiet man vienu gabaliņu un ar pārējo dariet, ko gribat!» Un, kad mēs bijām Prāgā un viņš mani dažreiz sūtīja pec pusdienām uz restorānu, tad es, lai viņš neiedomātos, ka atnesu viņam tik mazu porciju tāpēc, ka ceļā pusi esmu apēdis, vienmēr nopirku ar savu pēdējo naudu viņam otru klāt, ja man porcija šķita pārāk maza, lai obrlajtnanta kungs kārtīgi pieēstos. Beidzot viņš to tomēr uzzināja. Tas gadījās tā. Man bija katrreiz jāatnes no restorānā ēdienu karte, un viņš izvēlējās pusdienas. Reiz viņš izraudzījās pildītus baložus. Kad man tur pasniedza pusi baloža, tad es nodomāju, ka tagad gan obrlajtnanta kungam liksies, ka otru pusi esmu pats apēdis, tāpēc es nopirku par savu naudu vēl vienu pusi un atnesu tik bagātīgu porciju, ka obrlajtnants Še- bas kungs, kas tanī dienā bija gribējis lēti paēst un tieši pirms pusdienām ieradies ciemā pie mana obrlajtnanta, arī no tāfe paēda. Bet paēdis viņš sacīja: «To tu man neiestāstīsi, ka te ir viena porcija. Visā pasaulē tu nedabūsi vienā porcijā veselu pildītu balodi. Ja es sadzīšu naudu, tad tūliņ aizsūtīšu uz tavu restorānu pēc pusdienām. Saki nu atklāti, ka tā ir dubultpor-
cija!» Obrlajtnanta kungs lika man viņa klātbūtnē apliecināt, ka viņš man iedevis naudu tikai, vienai porcijai, jo nav zinājis, ka ieradīsies viesi. Es arī atbildēju, ka man iedota nauda tikai vienai porcijai. «Re nu,» mans obrlajtnants sacīja, «bet tas vēl nav nekas. Vakar Sveiks man atnesa divus zoss stilbiņus pusdienās. Iedomājies tikai: nūdeļu vira, vērša gaļa ar sardeļu mērci, divi zoss stilbiņi un pīrādziņi!»
— Te-te-te. . . sasodīts! — Baluns noklakšķināja ar mēli.
— Tas nu izrādījās piedauzības akmens, — Sveiks turpināja. — Obrlajtnants Šeba tiešām aizsūtīja otrā dienā savu kalpotāju uz restorānu pēc pusdienām, un tas viņam atnesa otram ēdienam mazu piciņu vistas pilava, tik daudz, cik sešu nedēļu vecs bērns sataisa savos autiņos, — apmēram divas karotes. Obrlajtnants Šebas kungs tūliņ brūk viņam virsū, ka tas pusi aprijis. Viņš atkal pretī, ka nav vainīgs. Bet obrlajtnants Šeba iekrāva viņam pa ausi un norādīja uz mani kā uz paraugu: paskat, kādas porcijas nes obrlajtnantam I ukašam viņa kalpotājs! Un tad
šis nevainīgais, izpļaukātais kareivis otrā dienā, iedams pēc pusdienām, bija restorānā visu uzzinājis, pateicis savam kungam un tas atkal manam obrlajtnantam. Es sēžu vakarā pie laikraksta un lasu ienaidnieka ģenerālštābā ziņojumus no karalauka, te uzreiz iedrāžas mans obrlajtnanta kungs pavisam bāls ģīmī un tūliņ man virsū, lai es sakot, cik tādu dubultporciju es esot restorānā pircis, jo viņam viss zināms un katra liegšanās veltīga. Viņš jau sen esot turējis mani par muļķi, bet, ka es esot vājprātīgs, to viņš vēl neesot zinājis. Es esot viņu tā izblamējis, ka viņam būtu liels prieks nošaut vispirms mani un tad nošauties pašam. «Obrlajtnanta kungs,» es viņam teicu, «kad jūs mani paņēmāt, jūs jau pirmajā dienā teicāt, ka ikviens kalpotājs ir zaglis un nelietis. Un, ja jūs būtu saņēmis no restorānā tik mazas porcijas, tad jūs būtu varējis domāt, ka es tiešām esmu viens no tiem neliešiem un apēdu jūsu tiesu . . .»
— Dievs tēvs debesīs, — Baluns izdvesa, noliecās pēc virsleitnanta. Lukaša somas un atkāpās vagona stūrī.
— Tad obrlajtnants Lukašs izmeklējās pa visām kabatām, - Sveiks turpināja, — un, tā kā tās bija veltīgas pūles, tad viņš izrāva no vestes kabatas sudraba pulksteni un pasniedza man to. «Kamēr es saņemšu algu, Šveik,» viņš teica, «sarakstiet visu, cik es jums esmu parādā! Pulkstenis lai jums paliek piedevām! Un citreiz netaisiet muļķības!» Bet tad mēs reiz nokļuvām tādās sprukās, ka man pulksteni nācās aiznest uz lombardu.
— Ko jūs darāt tur kaktā, Balun? — mantzinis Vaneks uzsauca.
Atbildes vietā nelaimīgajam Balunam uznāca klepus. Viņš pa to laiku bija attaisījis virsleitnanta Lukaša somu un apēdis pēdējo baltmaizes klaipiņu . ..
*
Caur staciju nepieturēdams gāja kāds cits militarvilciens, bāztin piebāzts ar «deičmeistariem», kurus sūtīja uz Serbijas fronti. Viņi vēl nebija atjēgušies no jūsmīgās izvadīšanas Vīnē un auroja bez apstājas visu ceļu:
Princis Eižens, bruņnieks cēlais
Ķeizaram viņš atgūt vēlas
Belgeradas cietoksni.
Stipru tiltu celt viņš lika,
Pilsētā lai iekšā tiktu
Varonīgie kareivji.
Kāds kapralis ar švīti uzgrieztām ūsām, atspiedies ar elkoņiem uz kareivjiem, kas sēdēja, kājas izkāruši pa vagona durvīm, izliecās ārā, diriģēja un brēca visā rīklē: