— Šautene, kareivji, nav kliņģeris, ko var izcept pāris minūtēs, — viņš dedzīgi skaidroja. — Ja jūs atgriezisieties bez šautenes, tad tas nozīmē, ka jūs iegrūžat nāves briesmās savu biedru, kas paliek pret ienaidnieku tukšām rokām. Kas atnesīs lieku šauteni, saņems piecas kronas, kas atnāks tukšā, paliks pēc izveseļošanās vai nāves bez atvaļinājuma. Un tagad mūsu augstākajam pavēlniekam, mūsu kungam un ķeizaram — urā,, urā, urā!
Kareivji bez sevišķas sajūsmas atkārtoja:
— Urā, urā, urā!
Kapteinis nokāpa no mucas un piebilda neoficiālā balsī, ne tik svinīgi, bet tēvišķi:
— Vairieties no gūsta, citādi var gadīties, ka pat pēc desmit gadiem netiksiet no Krievijas mājās. Ja kāds kritis kaujā, viņa sieva saņems 300 kronu. Galu galā līdz pastardienai neviens no mums nenodzīvos. Vai varbūt jūs gribat dzīvot mūžīgi?
Viņš pārlaida skatienu kareivjiem, un viņa acis tik cieši pievērsās Sveikam, ka pēdējais iznāca no ierindas un salutēja:
— Padevīgi ziņoju, es negribu!
Tad atskanēja pavēle: — Marš! — un bataljons devās ceļā, turklāt katra rota savā virzienā. Lielgabali dārdēja biežāk un tuvāk, šāviens sekoja šāvienam. Ejot gar bateriju, bija redzams, ka gaiss saviļņojās pēc katra šāviena un lielgabals salēcās; artileristi bija nometuši svārkus un atlocījuši kreklu piedurknes. Sviedri viņiem plūda aumaļām.
Sveiks soļoja līdzās Balunam tūliņ aiz Lukaša; milzis dzirnavnieks lūdza dievu, sakrustojis rokas uz patronsomas, bet Sveiks viņu mierināja:
— Nebaidies, ja tevi nokaus, tad sieva saņems par tevi simt piecdesmit zelta gabalu prēmijas, — tu taču dzirdēji, ko kapteinis teica. Par vārnu mežsargs saņem desmit helleru, par sesku — piecpadsmit, par zebieksti vai caunu —• kronu, par lapsu — piecas kronas. Tas jau tā izrēķināts, ka ar trīssimt kronām sievai par vīru un bērniem par tēti pilnīgi pietiek.
Pēkšņi lielgabali iebrikšķējās kaut kur tālu priekšā 1111 kaut kas dunot pārskrēja pāri kareivju galvām. Tie, kas pirmo reizi -gāja kaujā, ziņkāri atskatījās, bet pieredzējušie apgalvoja:
— Tas ir sešpadsmit- vai astoņpadsmitcentimetrīgais. Kamēr lido mums pāri, tikmēr vēl labi, bet, ja tāds daikts nokritīs mums vidū, tad dažs labs no smiekliem kājas notirinās.
Tikmēr Sveiks turpināja attīstīt savus uzskatus par atlīdzības izsniegšanu kritušo ģimenēm:
— Trīssimt kronu, ar to pilnīgi pietiek, taisni tik daudz maksā vidēja lieluma vērsis. Ja tu mājās ieveltos dīķī un noslīktu, tad sieva nedabūtu nekā un viņai vēl būtu jārīko tev bēres. Bet tagad, draugs, viņai var laimēties: ja viņai pēc tevis paliek dzirnavas, labas dzirnavas bez parādiem, tad viņa var nozvejot citu. Kārtīgu atraitni ar labām dzirnavām pūrā katrs ņems ar prieku. Kas zina, vai tu maz esi pret viņu tā izturējies, kā tāda godīga sieviete pelnījusi. Pragas pilsētas valdē reiz ieradās kāda Andula Prouza no Františeka laukuma; viņa strādāja Bubnos Mālcra vērptuvē, bet kasieris viņai vairs pabalstu neizmaksā, tikai tā žēlīgi noraugās, norij slienas un saka: «Tikai neuztraucieties, Prouza kundze, pabalstu jūs vairs nesaņemsiet. Man jums ļaunas vēstis: jūsu vīrs kritis serbu frontē. Saņemiet par viņu trīssimt kronu!»
Šitā Prouza Andula atkal saliek rokas, asaras viņai birst kā pupas, un sāk tarkšēt: «Lai dievs jums atmaksā, žēlīgs kungs, ka mani tā iepriecinājāt! Tātad viņi Vašeku tiešām nošāvuši? Cik labi, cienīgs kungs, ka jās dodat man par viņu trīssimt kronu, ■— es no viņa, nelieša, savu mūžu tik daudz naudas neesmu redzējusi. Tātad viņa nabaga dvēsele jau dieva klēpi? Viņš mani, žēlīgs kungs, pirms aizbraukšanas tā piekāva, ka man vēl tagad uz rokām un muguras zilumi. Paskatieties, žēlīgs kungs!»
Viņa novilkusi blūzi un parādījusi viņam vīra sitienu pēdas, bet citas sievietes sākušas kliegt, lai nesamulsinot kasieri, jo viņš varot kļūdīties, pabalstus izmaksājot. Viena sieva atkal nometusies ceļos kases priekšā un sākusi lūgties, lai dodot viņai arī trīssimt kronu un lai šaujot viņas vīru nost. Izrādījies gan, ka tā nemaz nav bijusi sieva, bet kāda Serincka, kas saņēmusi pabalstu par Franci Slanaržu, nažu trinēju 110 Libniem, viņa tāpat vien dzīvojusi ar to, piedzīvojusi divus bērnus, bet viņš to jau pametis un sarunājis sev kādu Proseka ķieģeļu cepļa strādnieci. Varbūt tava sieva, Balun, tāpat…
Sveiks palika pusvārdā: augstu virs viņu galvām plīsa šrap- nelis, un putekļi vien uzvirpuļoja, kad lodes atsitās pret zemi. Pēdējās rindās kāds kareivis saķēra plecu, no kura plūda asinis, un laidās skriešus atpakaļ.
— Puikam laime, — kāds ierunājās aiz Sveika, bet tūliņ eksplodēja otrs šrapnelis, un tā spiedzienā ielauzās virsleitnanta Lukaša skaļā, spalgā balss:
— Kumpanie! Schwarmlinie! Direktion — erster Zug![68]
Apakšvirsniekiem šausmīgi brēcot un grūstot kareivjus gan
pa labi, gan pa kreisi, rota uzsāka pārskrējienu. Trešajā vadā feldfebelis iebelza kādam jauniņam kareivim:
— Kur velcies, muļķadesa! Nezini, kā iet ķēdē?
— Nūja, ka nezinu, — tas pusraudus taisnojās, — es esmu no zemessargiem, rotā tikai divas nedēļas un to pašu laiku nogulēju slimnīcā ar plaušām. Es neesmu no šā pulka, bet no 42., un tur mums tikai mācīja atbildēt: «Ķ. un ķ. 42. pulka šefs ir erchercogs Fridrichs fon Kumerlands-Bruchšvillings Linnen- hurkā!»
— Muti ciet! Jēzus Marija, mums atsūta tādus bērnus, kam vēl aukle vajadzīga, — feldfebelis izmisis izsaucās.
Ķēde izvērsās; nepietiekami apmācītie kareivji nezināja, kas darāms, un nenolaida acu no pieredzējušiem un posmu seržantiem. Srapneļi sekoja pēc noteiktiem starpbrīžiem, bet to ložu krusa katrreiz nobira aiz ierindas.
Virsleitnants Lukašs, leitnants Dubs un kadets Bīglers gāja priekšgalā ārēji bezbailīgi un drosmīgi, tāpēc vecie kareivji sprieda: