— Mēs esam tikai palīgspēki, priekšā ir citi, jo, tiklīdz lieta kļūs nopietna, šitie pazudīs.
Ķēde sasniedza pļavu, caur kuru tecēja vītoliem apaudzis strauts. Virs galvām iedūcās lidmašīna, un virsleitnants Lukašs komandēja:
— Līdz tiem krūmiem un gulties! Noslēpties, viņš metīs bumbas!
Lielais putns tarkšķēja augstu gaisā, mezdams lokus, tad pagriezās un aizlidoja gar ķēdi uz kreiso pusi. Pie Lukaša pieskrēja kapteiņa Zāgnera raitnieks. Kapteinis gulēja ar savu rotu klajumā pie lauku ceļa.
— Palikt guļus līdz turpmākajam rīkojumam! — Lukašs pavēlēja.
Kareivji pasmēla pudelēs ūdeni no strauta un dzēra, tad atlaidās uz muguras un sāka prātot, kas te īsti ir un kas notiks.
— Ja ne šodien, tad rīt dabūsim pa ādu, — kāds ieteicās, bet otrs turējās pretī:
— Nekā nebūs. Tur vienkārši kāda neliela krievu vienība aiztur mūsējos.
Blakus Sveikam gulēja mazs, vasaras raibumiem nosēts kareivis. Kad Lukašs aizgāja tālāk, viņš izvilka no somas krievu patronu un sāka čakarēt ārā lodi ar durkļa galu. Kad lode izkrita, viņš izbēra pulveri saujā, pusi iebēra atpakaļ un uzdzina lodi virsū, piesitot ar durkļa neaso malu.
— Kas tā par spēlīti? — Sveiks vaicāja. — Tagad taču to nevarēs šaut.
— Varēs, mīļais, varēs, — kareivis apgalvoja. — Visu pulveri nevar atstāt, tad lādiņš par stipru un var atraut visu ķetnu. Lai nu dievs dod, ka krievi sāktu šaut, kamēr mēs vēl esam šinīs vītolos, tad es te pats iešautu sev rokā tā, ka neviens nekā nezinātu, un tūliņ prom uz lazareti. Es, draugs, jau esmu dabūjis vienu īstu ievainojumu vēderā un otra vairs negribu, man šitā kara pietiek. Cilvēkam jābūt praktiskam: samērcē brezentu, aptin ap roku, laid iekšā krievu patronu, un pats gudrākais dakteris nekā neizpratīs. Es, brālīt, jau pusgadu esmu frontē, man ir prakse, un man tik viegli neko nepiesies.
— Vislabāk uzlikt uz kājas maizes klaipu, — iejaucās sarunā otrs. — Kroņa maize uzsūc visus netīrumus, pulveri un dūmus, un caurums kaulā iznāk trakoti tīrs.
— Vēl labāk ņemt velēnu, — atsaucās trešais, — prāvu, glītu biezas velēnas gabalu. To vajag kārtīgi izgriezt, cieti piesiet pie kājas, un tad vari drāzt cauri kaut vai pilnu austriešu patronu, — paliek gluži līdzens caurumiņš. Krievu lode grozās stobrā, tā var sašķaidīt kaulu.
— Man atrakstīja brālis no slimnīcas, — ierunājās kāds neredzams krūmos. — Viņš ir bijis itāliešu frontē, un tur kareivji taisa visu ar akmeņiem. Uzliek vienu roku uz akmens un ar otru akmeni sit. Mans brālis raksta, ka viņš atsitis kreisajai rokai miesu līdz pat elkonim un tagad roka nokaltis. Jā, jā( . viņam ir raksturs.
— Kāpēc sevi kropļot? — atskanēja krūma otrā pusē. — Ar mums tik un tā nekas ļauns nenotiks. Nešaujiet, lai būtu kas būdams; es jau esmu frontē piecus mēnešus, esmu piedalījies astoņās kaujās, bet neesmu izšāvis nevienu patronu. Nenokauj, tad tu netiksi nokauts, nekropļo citus, tad pats arī paliksi neskarts. Pār mums valda liktenis, un liktenis ir taisnīgs.
Šis pēdējais runātājs bija skaistākais cilvēces kulturas zieds, šis kareivis bija vairāk nekā visslavenākais skulptors, mākslinieks, dzejnieks un aktieris kopā. Tas bija cilvēks, kas negribēja nokaut un nevēlējās ļauties nokauties.
Fakts, ka kareivis negrib šaut, modināja Sveikā sirsnīgu simpātiju, un viņš ar prieku būtu izvaicājis runātāju sīkāk, bet Lukašs, saņēmis jaunu raitnieka ziņojumu, atgriezās un uzsauca:
— Vorwarts! Direktion mir nach![69]
Šrapneļi sprāga retāk, apšaude norima, un kareivju ķēde devās pāri pļavai, tīruma stūrim un pa slīpu nogāzi augšup. Un tad viņi ieraudzīja pabeigtas kaujas ainu: veselas grēdas krievu līķu, bet neviena austrieša, jo augstākā vadība arī šeit centās ietekmēt kareivjus psicholoģiski. Kamēr kareivis pats nebija piedalījies kaujā, viņš drīkstēja to iedomāties tikai lubniecisku bildīšu veidā: krīt vienīgi ienaidnieks, mūsējie šauj, dur, cērt, vajā un iziet no visām briesmām bez skrambiņas, jo pār katru nomodā desmitiem sargeņģeļu un Vīnē par to aizlūdz pats vecais zemes valdnieks.
Tāpēc te gulēja tikai kritušie krievi. Zābaki viņiem bija novilkti, viņi gulēja uz muguras, uz sāniem, uz mutes, kā nu kuru nāve bija pārsteigusi, un to atņirgtajiem zobiem nomelnējušajās •sejās vajadzēja iedvest drosmi uzbrucējai austriešu armijai.
Sveiks sarāvās, ieraudzījis šo atbaidīgo skatu, bet tad ielūkojās vērīgāk un uzrunāja Mareku:
— Vai tad viņus tāpat vien aprok? Ar nedzēstiem kaļķiem neapkaisa? Kareivim pienākas dziļa bedre un virsū nedzēsti kaļķi: sak, tas jums, kareivji, par algu. īstenībā ar to bija jānodarbojas Pragas apbedīšanas birojam un jāatsūta zārki. Pat neēvelēts dēlis siltāks nekā tas plānais krekls, kurā viņus te aprok.
Bet Mareks atbildēja kā pusmiegā:
— Jāņem labi samērcēts brezents vai bieza velēna .. . Man, Šveik, rādījās sapnī, ka biju mājās atvaļinājumā. Mammiņa vārīja ķiršu knedlikus un uzlika galdā, es piesēdos klāt, te ienāk mūsu sētniece un prasa: «Mareka kundze, kur tad jūsu dēls?» Viņa mani nemaz nepamanīja aiz knedliku bļodas. Es atsaucos, viņa sasveicinās ar mani un jautā: «Ko jūs, jaunais kungs, tik ilgi frontē? Visi godīgi ļaudis vai nu Krievijā, vai lazaretē; jūs taču arī neizturēsiet.» Šveik, vai tu tici, ka sapņi ir no dieva? Es ticu! Šis karš nav pa manam prātam, un es spokotos, ja mani apraktu pliku un basu.
Sveiks, ko arī bija satricinājusi redzētā aina, gluži neloģiski atbildē;a:
— Dievs cilvēkus visādi brīdina. Velēnai es neticu, bet ar to brezentu vajadzētu izdoties labi. Es tev to samērcēšu un pats aizvedīšu tevi uz pārsienamo punktu.
Tālāk pa nogāzi stiepās retu bērzu birztiņa; kad viņi to sasniedza, Sveiks vai iekliedzās aiz pārsteiguma. Tā bija pilna karaspēka, tur gulēja raibā rindā valsts vācieši, honvedi, bos- nieši, dragūni bez zirgiem, pāris mīnmetēju komandas, huzari un kājnieki ar visu iespējamo krāsu zīmotnēm. Kad viņi nometās bosniešiem līdzās, tie viņus apsveica vārdiem: