— Jebcn ti boga, būs uzbrukums, un būs rums. Bez ruma nav uzbrukuma.
Priekšā skanēja nepārtrauktas šauteņu zalves un neganti ložmetēju tarkšķi; krievu artilērija atkal sāka strādāt un apšaudīja birzi šrapne^iem. Tomēr drīz apšaude aprima.
— Viņiem trūkst municijas, — leitnants Dubs čukstēja Lūkasam, — drīz viņi bēgs atkal. Tad mēs viņiem sadosim!
— Vēl viņi nedomā vis bēgt, — virsleitnants aizrādīja, — būs laikam jāķeras pie durkļiem. Šveik, — viņš pagriezās atpakaļ, — neaizmirsti, ka tu esi raitnieks, un turies pie manis; Balun, tu pieraugi, ka nepazūdi ar visiem konserviem! Ja mani ievainos, tu dosies man līdz uz mājām.
Bosniešiem bija labs deguns: kad saule tuvojās rietam, aiz birztalas parādījās muciņām piekrauts vezums. Sāka izsniegt rumu, viena daļa pēc otras nāca ar katliņiem un blašķēm un, kas paspēja izdzert un iestāties rindā, dabūja otru porciju. Ietekme tūliņ kļuva manāma, noskaņojums uzlabojās, bosniešu «Jebcn ti boga, glaza a serdce» skanēja biežāk un izteiksmī- gāk. Vācieši uzsāka «Ich hatt einen Kameraden»[70], bet kāds galīgi noreibis čechs piecēlās un, turēdamies pie bērza, brēca, ko jaudāja:
Tur pie Krasnika gar Sanu Drūmi slejas sils. Biedru liķus lēni šūpo Odens melni zils. Viens es tālā svešatnē, Domas traucas nākotnē: Vai vēl tikšu, jāzīlē, Dzimtenēl
— Nu, nu, ko mauro kā veca govs, — kāds aiz muguras piezīmēja un parāva dziedātāju pie zemes.
Krēslā atskanēja saucieni: «Vorwarts, vorwārts!» — un masa sakustējās: cilvēki, piedzēruši kā lopi, devās mirt par valsts diženumu un zemes valdnieka slavu. Viņi bija tādā stāvoklī, par ko oficiālā prese rakstīja:
«Mūsu armija modina vispārēju apbrīnu ar savu varonību un nesalīdzināmo pašaizliedzību. Tā metas uzbrukumā sajūs- mīgi un braši, nicinot nāvi, pilna kareivīga gara.»
Bet šo «garu», ar ko augstākā vadība pildīja savus brašos karavīrus, izstrādāja no kartupeļiem gan ar karstuma, gan aukstuma palīdzību visās degvīna dedzinātavās no Sudetu kalniem līdz pat Adrijas jūrai. Un tie, kas gatavoja šo produktu valstij, lai tā gūtu uzvaru, guva tādu peļņu, ka pēc kara, pirkdami jaunas fabrikas un muižas, varēja sacīt:
— Par to visu jāpateicas kara entuziasmam.
Alkohola tvaiki apmulsināja smadzenes un apmigloja acis, nekas pasaulē nelikās briesmīgs, pretvarīgs, grūts, viss bija sasniedzams: spirts iedarbojās.
Nevienādās, sajauktās, svārstīgās rindās viņi lauzās uz priekšu, necilvēcīgu brēcienu: — Vorwārts, vorwart«! — dzīti.
Lodes svilpa aizvien spalgāk un spindza zemāk ap galvu; likās, neredzamas mušas skrien gar pašām ausim ar mīkstu — Ti-ū, tiiju-ū, — tā ka Sveiks neviļus atgainījās:
— Tiš, trakā!
— Vorwārts, vorw;irts! — sauca jau aiz muguras, un viņš pazina kapteiņa Zāgnera balsi. — Vorw;irts, vorwārts! — kliedza kaut kur aizmugurē arī virsleitnants Lukašs.
Sveiks atskatījās, bet neredzēja vairs neviena pazīstama, apkārt bija svešas sejas. Resns, spēcīgs valstsvācietis, pamanīji» viņa atskatīšanos, piegrūda viņam ar elkoni un izsriiejot norūca:
— Mochtest nicht auch die Front hinter halten, du Scheis- ser? Das ist doch bloss fur die Herrn Offiziere![71]
— Par to nav runas, biedri, — Sveiks atbildēja, — bet es esmu raitnieks un man jābūt pie sava obrlajtnanta, lai varētu skriet pēc palīdzības, ja notiktu kas ļauns. Tas nelga Baluns šitādā burzmā būs sen jau noklīdis.
Šinī mirklī rindas ķēra šāviņš, uguns stabs izlauzās no zemes, smagi, smacējoši dūmi uzvirpuļoja visapkārt, un zeme nodrebēja tā, ka Sveiks pakrita.
Viņš palika guļam, kamēr pārējie paklīda kur kurais, tad, aptaustījis sevi, noteica:
— Tā ir gan uguņošana! Daudz labāka nekā tā, ko Hajeka kungs rīko svētā Jāņa dienā Stršelecu salā. Vienīgi troksnis varēja būt mazāks, citādi var vēl kādu nosist.
38*
Rinda atkal izlīdzinājās. Brēcieni: — Vorwārts, vorwarts! — kļuva aizvien mežonīgāki un negantāki, pārvēršoties kaucie-
nos; kareivji krita, piecēlās un atkal traucās uz priekšu, it kā kāds viņus triektu ar pletnēm. Šāviņi sprāga jau aiz rindām. Sveiks piecēlās un noskrēja līdz milzīgam meža rožu krūmam laukmalā, tur viņš atkal pieplaka pie zemes. Pēc mirkļa pieskrēja ungāru virsnieks ar revolveri rokā un dzina viņu tālāk; Sveiks pamanīja, ka aiz kareivjiem nāk vesela ķēde virsnieku un žandarmu.
«Taisni kā policijas ielenkums, kad policisti Prāgā kādu meklē,» viņš nodomāja un, pielicis soli, sacīja virsniekam:
— Es tikai gaidīju savu obrlajtnanta kungu. Lūdzami, ne- sirdieties, es pats zinu, ka stingrībai jābūt visur. Arī kaujas laukā.
Un viņš atkal iejaucās burzmā, beidzot iekrita steigā sagatavotos ierakumos, kur izmisuši atšaudījās daži pilnīgi apdulluši un nomocījušies kareivji. Tikko viņš tur ievēlās, atskanēja komanda:
— Schiessen, schiessen! Lebhaft schiessen![72]
Šautenes sāka sprakšķēt, tūkstošiem dzirksteļu šāvās tumsā. Minūtes desmit turpinājās šauteņu sprakšķi, minūtes piecpadsmit ierakumam lidoja pāri šrapneļi un granatas, tad uguns pastiprinājās flangos, bet centrā to apklusināja komanda:
— Feuer einstellen! Feuer einstellen![73]
Tad klusumu pārtrauca pavēle:
— Bajonett auf! Sturm! Sturm! Vorwārts! Vorwārts!J
Visa cilvēku masa metās augšā uz ienaidnieka ierakumiem,
lai sāktu tuvcīņu un triektu durkļus vēderā vai krūtīs tiem, ko saudzējušas lodes, šrapneļi un šāviņu šķembas. Tikko viņi izrāpās no ierakumiem, sāka šaut austriešu artilērija; varēja dzirdēt, ka kāds brēc telefonā: \