— Sprostuguni! Šrapneļus!
Militārā technika bija pati pilnība: kam nepietika sajūsmai ar rumu, to dzina uz priekšu šāvieni no mugurpuses.
Straume aizrāva Sveiku līdz; viņš mirklī noskrēja pāris soļu, kas viņu šķīra no krievu ierakumiem, bet tie bija jau tukši: izņemot līķus un ievainotos, kas gulēja sakrauti grēdās, tur nebija neviena kareivja. — visi bija paguvuši aizbēgt.
— Nokavēties! Vorwarts, vorwarts! — virsnieki brēca.
Uzbrucēji pārjoņoja pār ierakumiem un aizsteidzās tumsā. Sveiks palika viens pie ievainotajiem.
— Nu, puikas, dabūjāt piparus? — viņš līdzcietīgi apvaicājās, dzirdīdams tos ar ūdeni no savas blašķes. — Kāpēc ātrāk nelaidāties lapās? Ar mūsu karaspēku daudz jokot nevar. Pat kurš katrs piedzēries civilists var nodarīt otram smagus miesas bojājumus.
Pēc brīža kareivji atgriezās. Krievi bija pazuduši nakts tumsā, kā zemē iegrimuši, un kareivji, velkot no ierakumiem kritušos un ievainotos un nododot tos sanitariem, lamājās:
— Sasodīts, rit mums atkal būs jādzenas tiem pakaļ. Tagad īau viņi ātrāk neapstāsies kā Maskavā. Stāsta, ka vācieši jau esot pie Varšavas. Ja mēs krievus katru dienu slānītu tā kā šodien, tad tiktu ar tiem drīz galā.
— Vai to krievu vēl daudz, biedri? — Sveiks ievaicājās. — Labi būtu sadalīt viņus vienmērīgi visam kara laikam, katru dienu noteiktu porciju, jo pārāk daudz vienā reizē nav veselīgi. Jaunboleslavas krājkasē strādāja kasieris, kāds Vilda kungs, un viņš zaga no šās kases pa drusciņai, vienmērīgi, lai nerastos aizdomas. Un, kaut arī viņš ņēma ik dienas pa druskai, tomēr beidzot iztīrīja kasi līdz pēdējam. Vai atkal tas Drozds sv. Vac- lava krājkasē, tas arī zaga palēnām un piesardzīgi, tā ka pat sv. Vaclavs nekā nemanīja, kamēr pēkšņi kase bija tukša. Tāpēc nevajag atplest muti līdz ausīm, ja kāds arī grib aprīt visu pasauli, — tā daudzi izmežģījuši žokļus. Re, mūsu kungs un ķeizars valdīja piecdesmit gadu vienā mierā, iekāms kārtīgi sagatavojās karam. Un šitas Drozda kungs tīrīja sv. Vaclava krājkasi četrpadsmit gadu.
Kāds stāvs izlauzās caur pūli un iekrita viņam rokās ar saucienu:
— Sveik, tu tiešām vēl dzīvs?
— Tiešām gan, — Sveiks atmirdzēja priekā. — Marek, brīvprātīgais, vai tev arī nekas ļauns nav atgadījies? Es gan domāju, ka tevi vairs neredzēšu, ka tevi jau ved uz lazareti.
— Kapteini Zāgneru gan sanitari aiznesa, — kāds blakus ierunājās, — viņu kontuzējis šāviņš.
— Labāk nemuldi par šāviņiem! — cits viņu pārtrauca. — Viņam ir tabletes, no kurām ģībst, tās viņam ārsts iedevis;- Es jau trīs reizes esmu redzējis viņu kaujā, un nekad viņš tālāk netiek par pirmo sadursmi. Viņš paģībst un guļ ģībonī tik ilgi, kamēr viņu nogādā un aizmugures hospitāli. Jā, jā, virsniekiem — tiem ir laba dzīvošana, viņiem pazīšanās ar dakteriem. Bet tu, cilvēks, ātrāk mājās netiksi, kamēr ieradīsies pārsienamā punktā, nesdams savu galvu padusē.
Mareks, pieliecies Sveikam, piemetināja:
— Es arī esmu dzirdējis par tām tabletēm. Zini, man trūkst dūšas sev kaut ko nodarīt. Galu galā te jau katram nāve pienāks.
— Rīts gudrāks par vakaru, — Sveiks prātīgi atteica. — Domāju, ka vajadzētu mazliet nosnausties. Kas tur tālāk notiek, vai nekā neredzējāt?
— Nekā, — Mareks nožāvājās, — tikai trīs krievu lielgabalus un divus ložmetējus. Mēs tos turpat atstājām, negribējās nevienam ar tiem krāmēties. Šausmas, kā mēs esam nodzīti!
Viņš sacēla šineļa apkakli un mirklī aizmiga. Sveiks vēl brītiņu pasmēķēja, tad kāds kapralis pavēlēja viņam iet sardzē. Viņš paņēma šauteni, izlīda no ierakumiem un aizgāja kapraļa norādītajā virzienā.
Pēc pāris soļiem viņš paklupa un^pīpītei uzliesmojot, paskatījās lejup: tur gulēja kāja garā zābakā kopā ar kuņģi un zarnām, kas bija aptinušās ap stilbu.
— Nabadziņš, — Sveiks pažēloja viņu, — tev nāksies pastardienā ierasties diviem lāgiem. Sanitari gan ar tevi daudz nedabūja stīvēties; arī tas ir labi, ja cilvēku pēc nāves neviens nelād.
Viņš ieteica nomainītajam kareivim likties gulēt un devās tālāk; pēc brītiņa viņš saskatīja tumsā trīs lielgabalus ar pretī pagrieztiem stobriem, līdzās stāvēja divi ložmetēji.
— Paskat tik, tie ir uz ritentiņiem, — Sveiks nobrīnījās. — Tas ir labi, uz muguras es neaiznestu.
Viņš iejūdzās viena siksnās un otru stūma aiz pakaļdaļas.
— Braucam! Aiziet, aiziet!
Riteņi nočīkstēja, un Sveiks atgriezās savā vietā. Kad pēc stundas ieradās viņu nomainīt, viņš aizvilka ložmetējus līdz pašam ierakumam un aizmiga tiem līdzās svētlaimīgā miegā.
Tikko svīda gaisma, ierakumi atdzīvojās, apakšvirsnieki modināja guļošos:
— Šķirošana! Katrs uz savu daļu! 91. pulks pa labi! 66. honvedu — atpakaļ! Nomaiņa!
Sveiks pamodināja Mareku, tad izlīda no ierakumiem, iejūdzās ložmetējos un aizvilka tos pa labi, kur drīz vien ieraudzīja virsleitnantu Lukašu, kas bija uzņēmies bataljona komandēšanu un stājās pie tā pārformēšanas. Daudzu kareivju trūka, tāpēc Lukašs bija galīgi pārsteigts, kad viņa priekšā nostājās kareivis, salutēdams ar kreiso roku, bet labajā turēdams siksnu, ar ko bija sasieti divi ložmetēji:
— Obrlajtnanta kungs, Šveiks padevīgi pieteicas rotai kā raitnieks. Nekā jauna nav, kaujā esam guvuši pilnīgu uzvaru. 3os divus ložmetējus es vakar ieguvu uzbrukumā, — smērēti gan nav, riteņi čīkst. Padevīgi izlūdzos atļauju veltīt šīs kara trofejas savam pulkam, lai tam būtu lielāka slava avīzēs.
— Šveik, — virsleitnants uzsauca, pūlēdamies būt nopietns,
— vai jūs zināt, kas sagaida raitnieku, kurš kaujas laikā pametis savu komandieri? Svins un pulveris!