— Padevīgi ziņoju, to es nezinu, — Šveiks labsirdīgi atbildēja, — es jūs gan gaidīju, obrlajtnanta kungs, jo zināju, ka jums bez manis būs traki garlaicīgi, bet kāds cits obrlajtnanta kungs no huzaru pulka gribēja mani nošaut ar revolveri. Padevīgi ziņoju, ka šinī kaujā mēs uzvarējām bez citu palīdzības, un tagad es no jums, obrlajtnanta kungs, neatkāpšos ne soli. Padevīgi lūdzu, vai rumu šodien arī izsniegs?
— Ā, Šveika kungs! — leitnants Dubs viņu pārtrauca.
— Kur tad jūs blandījāties? Es jau zinu, ka neesat izšāvis nevienas patronas. Esmu ļoti pārsteigts, ka nedzirdu, ka Šveiks jau krievu pusē.
Šveiks uzmeta viņam skatienu, gribēdams kaut ko sacīt, bet virsleitnants Lukašs pasteidzās pirmais un skarbi pateica Dubam, norādot uz Šveika trofejām:
— Šveiks ir drošsirdīgs kareivis, un es ieteikšu viņu apbalvošanai ar mazo sudraba medaļu; viņš vakar kaujā ieguvis šos divus ložmetējus, — un, pagriezies pret Sveiku, pusbalsī piemetināja: — Muļķi, kādos vecos dzelžos tu tos uzgāji, ka iedomājies atvilkt šurp?
Šveiks nepaguva atbildēt, jo ienaidnieks sāka kanonadi un trīs lielgabalu šāviņi sprāga tik tuvu austriešu karaspēkam, ka Sveiks sasita rokas:
— Obrlajtnanta kungs, padevīgi ziņoju, ka krievi šauj ar tiem lielgabaliem, no kuriem es vakar aizvilku ložmetējus. Citādi nevar būt.
— Tad jūs lielgabalus arī ieguvāt? — Lukašs jautāja.
— Kāpēc jūs tos pamētāt turpat?
— Jā, obrlājtnanta kungs, — Šveiks nopūtās, — lielgabalus es nevarēju pavilkt; padevīgi ziņoju, tur ir četriem zirgiem būtu ko vilkt.
Krievu uguns kļuva aizvien stiprāka un koncentrētāka; pēc pusstundas jau parādījās kājnieku rindas, kas nāca krieviem palīgā. Tie soļoja cieši slēgtā ierindā, mierīgi un apņēmīgi, truli un padevīgi, it kā viņiem viss būtu vienaldzīgs, un ieplūda pirmajā līnijā, pastiprinot šāvēju spēkus.
«Izskatās pēc aplenkuma no flangiem vai uzbrukuma,» Lukašs nodomāja, «atkāpties viņiem laikam vairs negribas.»
Viņa paredzējums izrādījās pareizs, jo pēkšņi krievu rindās atskanēja spēcīgs un ilgs «urā-rā-rā-rā» un krievi pārgāja uzbrukumā.
Bataljons sasvārstījās, taču izturēja, un krievi atkāpās, bet, kad pēcpusdienā gaisu atkal satricināja «urā-rā-rā», virsleitnants Lukašs pavēlēja savējiem atkāpties.
Patiesībā kareivji jau atkāpās bez pavēles; krievi mudžēja vien kā siseņu bars visās augstienēs un nogāzēs, un honvedu rota, kam bija jāsedz atkāpšanās, kamēr krievi pienāks tuvu un izkliedēs to, tikko paspēja novērst paniku. Tiklīdz kareivji padzirdēja Lukaša balsi: — Zuriick, zuruck[74] — viņi pagrieza cepurēm nagu uz pakausi un metās atpakaļ, priecādamies:
— Nu mēs kādu nedēļu uzbruksim šitādā veidā! Paskat, viņu jau ir kā melna debess; puikas, ieziediet nu papēžus ar zaķa taukiem!
Tā viņi diedza līdz pusdienai, kamēr viņus apturēia vācieši, ko pielika kā vati pie brūces, pārsviežot uz kaujas vietu automobiļos. Šveika bataljons tad jau bija pie kādas stacijas, kur dega noliktava, apdraudot turpat stāvošo vilcienu.
Krievi apstājās, lai savāktu spēkus; p^et vakaru uzbrukums atjaunojās. Artilērija atklāja viesuļuguni, ienaidnieks tās aizsegā mācās austriešiem aizvien vairāk virsū. Fronti noturēt nevarēja, līnija sašķobījās un pamazām kāpās atpakaļ. Pienāca pavēle ieņemt staciju; bataljons devās turp, bet krievu artilērija koncentrēja visu uguni uz turieni tā, ka vilciens tikko paguva tikt veselu ādu projām.
— Staciju noturēt par katru cenu, — brigādes komandieris atsūtīja Lūkasam pavēli.
— Pasakiet, lai pulkveža kungs nāk un notur to pats! cr- Lukašs uzkliedza raitniekam. — Te jau pat kaķis nenoturēsies.
Viņi tomēr nonāca gandrīz līdz pašai stacijai, bet piešaudī- iusies artilērija apbēra viņus ar īstu šrapneļu krusu. Kareivji diedza, ko mācēja, un Lukašs tikai nolādējās:
— Sasper velns to komēdiju!
— Padevīgi ziņoju, — Šveiks kliedza viņam ausī, — ka mūsu ceturto vadu šāviņš visu noslaucīja. Lajtnants Duba kungs…
Šāviņi sekoja viņiem uz pēdām, sprāga un apbēra viņus ar māliem, un Šveiks, sasprindzinot balsi līdzi šai ellišķīgajai rēkoņai, kliedza virsleitnantam:
— Obrlajtnanta kungs, labāk būs, ja aizvāksimies! Viņi, velni, šauj mums taisni virsū!
Kareivji bēga pūļiem, zemu pieliekušies; viņus izdevās apturēt un pagriezt pret ienaidnieku tikai priežu šiliņā, tālu aiz stacijas. Tur viņi izraka ar sapieru lāpstiņām iedobumus mīkstajos mālos. Sāka izsaukt vienu rotu pēc otras. Kad izrādījās, ka 11. rotā trūkst gandrīz visa ceturtā vada, Šveiks izgāja priekšā pie komandiera Lukaša un, militāri saslējies, pielika roku pie cepures:
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka mums nebija laika savākt lajtnanta Duba kungu, kā to pavēlēja kapteinis Zāgnera kungs, ka ievainotos vajagot pievākt. Padevīgi ziņoju, ka mēs viņu nesalasītu līdz pat vakaram, jo viņu ķēra šāviņš un saārdīja tūkstoš gabalos.
«Tātad Dubs jau atstiepies,» Lukašs nodomāja, «par to gan laikam viņa apriņķa priekšnieks nekā nebūs sacījis,» — un skaļi uzprasīja:
— Kur? Vai pie tās stacijas?
— Jā, tur viņam uzbruka tā nelaime, — Šveiks paskaidroja, — tad, kad krievi lēja no vienas vietas. Jēzus Marija! — viņš pēkšņi iekliedzās. — Es taču tur esmu pazaudējis savu pīpi!
Viņš izmeklējās pa visām kabatām, izčamdīja mantu somu, attaisīja pat patronsomu, bet pīpes nekur nebija, un Šveiks sacīja Lukašam tik izjusti, kā tas vēl nekad nebija dzirdējis viņu runājam:
— Viss, kas ar mums līdz šim noticis, ir tīrie nieki, obrlajtnanta kungs, to drīz vien aizmirsīs, bet kā lai es dzīvoju bez savas pīpes?
Viss Šveika tēls pauda bezgalīgas sāpes un izmisumu un ietekmēja tūliņ arī Lukašu, tikai pēdējam šīs jūtas drīz vien pārvērtās niknumā pret visu pasauli, kurā iespējamas šādas nejēdzības. Lukašs pasauca Balunu un lika attaisīt pudeli sļivo- vicas, ar ko sevi iepriecināja tādā mērā, ka vakarā, kad debess velvē iedegās pirmā zvaigznīte un abpusējā apšaude apklusa, Šveiks, noliecies pār viņu pie priedes saknēm, konstatēja: