— Piesūcies kā zīdainis un redz ko jauku sapnī. Sirds gan viņam pārāk mīksta!
Viņš apsedza Lukašu ar mēteli un apgulās pats, bet tūliņ atminējās feldkuratu, kas tiem pirms došanās uz vilcienu bija stāstījis, cik jauki kara laukā, kad ciemi deg un ievainotie vaid.
«Viņam vajadzēja sadot pa purnu,» Šveiks nodomāja un iemiga. Viņš sapņoja, ka šāviņš vēlreiz saplosa leitnantu Dubu un tas dūmos un liesmās paceļas uz debesīm kā pravietis Elija uguns ratos. Pie debesu vārtiem drūzmējas kritušo dvēseles dažādos formas tērpos, bet leitnanta Duba dvēsele laužas pūlim cauri, grūstīdamās ar elkoņiem un kliegdama: «Palaidiet mani, es esmu kritis par Austriju, man pirmajam jārunā ar dievu to kungu. Tu, svētais Pēter, esi dieva kalps? Es gribu runāt ar pašu priekšnieka kungu. Nost no ceļa, jūs mani vēl nepazīstat, un es neieteicu nevienam ar mani tuvāk iepazīties». Bet debesis atmirdz bezgalīgā, zeltainā blāzmā, parādās dižens sirmgalvis baltās drēbēs, viņam līdzās gaišmatains jauneklis asinīm notraipītā formas tērpā, ērkšķu vainagu cepures vietā, un vecais, norādot grāmatā, ko viņam tur priekšā skaista meiča, uzsauc Dubam pērkona balsī: «Lajtnant Dub, kāpēc vajāji krietno kareivi Sveiku? Kāpēc piespiedi viņu piedzerties ar konjaku?» Dubs neatbild, jauneklis izpleš rokas, kurām delnās asiņainas rētas kā uzplaukušas rozes, bet vecais uzkliedz: «Uz pekli!» — un leitnants nogrimst pazemē. Spožums nodziest, vecais pazūd, jauneklis ērkšķu vainapā aiziet, noliecis galvu un slaucīdams asaras baltā autā, bet Šveiks pamodās, izsaukdamies:
— Tavu muļķīgu sapni!
Gaisma ausa. Šveiks pataustīja kabatās, bet tad atcerējās, kādu zaudējumu vakar cietis, un aši uzlēca kājās, drebinādamies aiz aukstuma. Visi gulēja, tikai patruļas bija nomodā un soļoja starp priedēm. Šveiks izgāja mežmalā, tur stāvēja sardzē kareivis no viņa vada. Izdzirdējis soļus aiz muguras, tas pārsteigts nodrebēja un pacēla šauteni pret Sveiku:
— Halt! Wer da?1
— Cilvēks, — Šveiks īgni atsaucās, — eju izlūkos. Vai tad
1 Stāt! Kas tur ir? (Vāc.)
tu mani nepazīsti? Jēzus Marija, kur jūs derat, šitādi jauniesauktie!
— Ak tu tas esi, Šveik, — kareivis nolaida šauteni. — Vai nezini, kā šodien būs ar kafiju? Varbūt virtuves pavisam nomaldījušās?
— To nezinu, draugs, — Šveiks atrūca, — man nav laika mēli dzesināt. Gan mums moskaļi šodien atkal sados.
— Vai paroli un caurlaidi zini? — kareivis vēl uzprasīja, un Šveiks atbildēja caur zobiem:
— Pazaudētā pīpe.
Reizē ar pirmajiem saules stariem pamodās arī krievu artilērija un sāka mežonīgi šaut, it kā gribētu atbrīvoties no pārmērīga munīcijas krājuma. Tā apšaudīja staciju, ap kuru staigāja Šveiks, meklēdams savu nozaudēto smēķēšanas instrumentu. Viņu laikam pamanīja un sāka apšaudīt ar šrapneļiem, tad kaut kur tuvumā ierējās ložmetējs, noberot visu klajumu lodēm, tā ka Šveiks atzina par labāku paslēpties aiz stacijas ēkas. Pamazām viņš sāka orientēties, no kurienes viņi te bija ieradušies un uz kurieni bēguši, un, ložmetējam apklustot, devāļ tanī virzienā. Viņš atrada milzu bedri, ko bija izrāvis šāviņš, kas iznīcināja ceturto vadu, un pāris soju tālāk, kad viņš jau apņēmās staigāt tā vai līdz pastardienai, kamēr atradīs pazudušo laimi, viņa acis iemirdzējās.
Mitrajā zālē gulēja pīpe, viņa pīpe, un rasa vizēja uz tās kā asaras, ko tā lējusi sava kunga dēļ. Šveiks noliecās pēc tās, un ložmetējs sāka kapāt zemi viņam taisni pie kājām.
Viņš paķēra pīpi, kas pēkšņi nodrebēja viņa rokā, un aizmetās aiz stacijas.
Tad viņš izvilka no mantu somas paciņu tabakas, piebāza pīpi un gribēja aizdedzināt, bet, celdams to pie mutes, pamanīja, ka tai trūkst pa gabaliņam no iemutes un galviņas. Tie bija kā nogriezti ar lodi tanī mirklī, kad Šveiks bija pīpi pacēlis. Viņš pastiepa roku gar stacijas stūri un, draudot ar pīpi krievu frontei, nicinoši noteica:
— Draņķi! Vai kārtīgs kareivis tā dara kārtīgam kareivim? Kas jūs mācījis tā karot, cūkas bērni?
Atbildi uz šo daiļrunīgo jautājumu viņš nesaņēma, tikai šāviņi un šrapneļi lidoja joprojām uz staciju, kamēr tad uz laiku pievērsās mežam, no kura šāva stacijai pāri austriešu artilērija.
Bet aiz nodegušās noliktavas, attupies uz pirkstgaliem pie dziestošajām pagalēm, turēdams pīpīti zobos taisni aiz iemutes, Sveiks gaidīja uzvārāmies katliņā kafiju. Nekas nemocīja viņa sirdsapziņu, dievišķa nevainība staroja viņa netīrajā, kvēpiem notrieptajā sejā, kad viņš, padzēris kafiju un atlaidies piesaulē, uzvilka:
Zinu, kur tas namiņš jaukais
Kurā mana mīļā mit.
Viņa steidz tur pie lodziņa koša
Zīdautiņu izrakstīt.
Labi gan tev, mana mīļā,
Zīdautiņu šūdināt.
Mums, ak, vajaga, nabaga zēniem,
Agri rītā frontē stāt.
Stāvi frontē tā kā mūris,
Stāvi frontē tā kā miets, —
Atskrien šurpu sirdīga lode
Un no frontes ārā triec.
Mani, smagi ievainotu,
Lazaretē ievieto.
Laidiet ziņu mīļajai manai,
Lai tā mani apciemo!
Viena roka ievainota,
Otra roka norauta.
Nāc nu, mīļa, paskaties pati,
Cik no kara ļaunuma!
Es uz tevi neskatīšos,
Man uz tevi dusmīgs prāts:
Slavas vainags zaļš, ko man vēlēji,