Manam kapam darināts.
Sveika kara dziesma saplūda ar šāviņu sprādzieniem, un viņš, dziedādams pantu pēc panta, nonāca jau pie tā, kur ievainotais aizrāda meičai, ka tai nevajadzētu staigāt pie kareivjiem uz kazarmām un piekopt ar viņiem vingrošanu uz lāviņām. Tad viņš apklusa, jo tuvumā kāds sāka vaidēt un raudāt.
Šveiks devās uz to pusi. Noliktavas otrā pusē gulēja uz vēdera jauniņš kareivis un, atspiezdamies uz elkoņiem, mēģināja rāpties Sveikam pretī. Bikšu staras bija pilnas sakaltušu, melnu asiņu, viņš vaidēja pie katras kustības kā kaķis, kam pārsists mugurkauls.
Ieraudzījis Sveiku, viņš saņēma rokas:
— Palīdziet, kungs, palīdziet! Dievmātes dēļ palīdziet!
— Kas tad tev, puišel, noticis? — Sveiks prasīja, bet tad noprata no kareivja biksēm, ka tam vairākas lodes izskrējušas caur ikriem.
Viņš uzmanīgi pacēla ievainoto un aiznesa aiz noliktavas. Tur viņš tam noāva kājas, atārdīja pielipušās bikses, atnesa aukstu ūdeni un apmazgāja brūces. Kareivītis tikai nopūtās, sekojot ar acīm Šveika darbam. Kad Šveiks viņu pārsēja, pasniedza nodzerties un jautri noteica: — Nieks vien ir, viss izgājis caur mīkstumiem, — kareivis padraudēja uz krievu pusi:
— Kaut jūs kolera parautu, vazaņķes bērni! Ak manas kājas, manas kājas! — un sāka atkal raudāt.
— Dēliņ, — Šveiks viņu pamācīja, — liecies labāk čučēt un nebrēc, lai kāds neuznāk. Es iešu paskatīties, vai neatradīšu ko ēdamu. Pag, labāk es tevi tomēr aiznesīšu uz to lielo bedri, lai tev neuzgāžas mūris, ja to pavisam sašaus.
Viņš aiznesa ievainoto poli un pats ielīda stacijas ēkā. Kancelejā bija tikai sadauzīts tālruņa aparats, bet pagrabā Sveiks atklāja kurvi ar lielu, appītu pudeli. Viņš nogrieza ar nazi kārklu klūgu cepurīti, kas sedza pudeles kaklu, izlauza ar durkli aizbāzni gabalu pēc gabala, piebāza degunu pie pudeles kakla, un viņa acis iedzirkstījās:
— Mīļais dievs, tas taču ir vīns! Ir gan godīgs stacijas priekšnieks, kas tā parūpējies par mani!
Viņš pielieca pudeli un pietecināja pilnu katliņu, pagaršoja, nokJakšķināja mēli un salēja visu rīklē, uzslavēdams:
— Taisni kā pie Šulca «Branikā». Bet tukšā dūšā vīns gan neesot veselīgs.
Viņš iznesa pudeli stacijas priekšā un ielīda noliktavā; tā bija pustukša, tikai vienā kaktā rēgojās dažas pussagruzdējušas kastes. Šveiks devās pie tām, līzdams pāri apdegušajām, nobru- kušajām sijām. Viņš izvilka durkli, pabāza zem augšējās kastes vāka un lauza. Dēlis nobrakšķēja, un Šveiks atviegloti nopūtās- no visas sirds:
Atradu gan, dievs tēvs nav vis mani aizmirsis.
Kastē bija krievu konservi, un Šveiks bez kavēšanās krāva tos mēteļa stūrī un nesa ārā pie pudeles, tad aizgāja pie ievainotā, paņēma savu mugursomu un nesa konservus uz bedri.
Šāviņi krita cits pēc cita, bet Sveiks nevēroja tos; viņš- aizvilka pudeli uz bedri un nesa tik konservus kā skudra.
Ievainotais bija apkrauts konserviem no visām pusēm, kad
Sveiks, izbēris no mugursomas pēdējo porciju, ielīda arī pats bedrē, konstatēdams:
— Esmu gan savilcis kā zvirbulis ligzdā. Lai nu nedomā kāds mūs no šejienes izkvēpināt!
Viņš attaisīja pāris kārbiņu un devās uzkarsēt tās degošās stacijas drupās. Atgriezies viņš jūsmoja:
— Konservi, draugs, krieviem ir teicami. Tā kā ceptas aknas ar lauru lapām.
Viņi stājās pie ēšanas un dzeršanas; vīns viņus sildīja, un no kuņģa reizē ar siltumu pa visu ķermeni izplūda jautrība. Šāviņu dārdi un granatu sprādzieni uz vakara pusi likās tikai pianista pavadījums tenora solo, kad Sveiks bedrē uzdziedāja:
Pulkstens kad pusnakti nosita, Mijā uz māju mani vadīja, Vadīja mani līdz birztaliņai, Līdz birztaliņai, līdz lakstīgalai. Birztalā pogoja lakstīgala: Trīs gadi, mīļā, tev jāgaida.
Trīs gadi gaidīt, kas tur par prātu, Tikmēr es dēlu jau izaudzinātu. Izaudzinātu, ko dienestā dot,
Lai agri viņš ierindas gudrības prot. Veci puikas kad ierindā aizmaršē, Tas tik joks, kas sirdis tiem iepriecē!
Tiklīdz viņš ierindas gudrības prot, Tūliņ tam jāmācās raportu dot. Veci puikas, kad kapteinim raportē, Tas tik joks, kas sirdi tam iepriecē! Tiklīdz viņš iemācās raportu dot, Lai mācās, kā izšmaukt no kazarmām prot. Veci puikas kad ierodas dzertuvē, Tas tik joks, kas viesmīles iepriecē!
Kad viņš no kazarmām izšmaukt prot,
Lai mācās tad karcerim godu dot.
Veci puikas kad karcerī salutē,
Tas tik joks, kas profosu iepriecē!
Kad karcera priekus viņš izbaudīs,
Roku dzelžus tad drīzumā izpelnīs.
Vecs puika, kam šādas sprādzes tik joks,
No tā vēl iznāks labs lietas koks.
Un, dzelžus kad nēsāt viņš būs naigs,
Meičas mīlēt tam beidzot būs pienācis laiks!
— Meičas mīlēt tam beidzot būs pienācis laiks, — Sveiks nobeidza plašā un spēcīgā balsī un atkal pielieca pudeles kaklu pie katliņa, bet ievainotais polis, kam vīns bija padarījis kājas nejūtīgas un atņēmis sāpes, pagriezās uz sāniem, atspiedās uz elkoņa un pūlējās pārspēt dziedāšanā Sveiku, uzvilkdams:
Drīz sāksies karš ar moskaļiem,
Jefreitors vedīs mūs pret tiem
Tālu tālu Krievzemē.
No Varšavas līdz Pēterburgai
Moskaļus dzīsim, marš, marš, marš!
Mums lielgabalnieki līdzi nāks,
Šāviņus tie raidīt sāks
Tālu tālu Krievzemē.
No Varšavas līdz Pēterburgai
Moskaļus dzīsim, marš, marš, marš!
Mums sanitari līdzi nāks,
Mūsu brūces pārsiet sāks. ,
Tālu tālu Krievzemē.
— Maz gan viņi tev brūču pārsējuši, — Šveiks līdzjūtīgi piebilda, kad kareivis beidza. .— Sanitari nemaz tā nedzenas pēc darba. Tu viņus vēl ilgi nogaidīsies.