Šautenes apklusa, pretinieki atpūtās, vienīgi baterijas turpināja darboties, šķiezdamas šāviņus, kuru samaksai nodokļu maksātāji atdeva savus pēdējos grašus. Iestājās stāvoklis, kuru ģenerālštābs laikrakstiem domātos ziņojumos raksturoja šādi: «Frontē bez pārmaiņām. Mūsu karaspēks atkāpies agrāk sagatavotas pozīcijās. Dažādos frontes sektoros turpinās niknas artilērijas cīņas. Mūsu uzbrukumu aiztur slikti meteoroloģiskie apstākļi, kas neļauj izvērsties operācijām.»
Divas dienas un naktis Šveiks nodzīvoja ar savu nekustīgo biedru bedrē tikpat kā istabā; otru, mazāku bedri Šveiks izlietoja par klozetu, aiznesdams tur uz lāpstiņas visu to, par ko viņa biedrs pārstrādāja konservus. Trešajā rītā ienaidnieks atkal sāka apšaudīt staciju, bet pēkšņi apklusa: vācieši bija kaut kur uz ziemeļiem pārrāvuši krievu fronti, un krievu armijai vajadzēja atkāpties bez vietēja spiediena.
Kad noskaidrojās, ka pretinieks sakauts un to vajā jauni, svaigi spēki, daži virsnieki devās jāšus apskatīt kaujas lauku, kur sanitari savāca ievainotos un sanesa līķus kaudzēs.
Piejājuši pie stacijas, viņi nokāpa no zirgiem un apskatīja smago šāviņu izrautās bedres. Pēkšņi pulkvedis Šrēders satrūkās un deva zīmi virsnieku kungiem netrokšņot. No zemes dziļumiem atplūda spēcīga un sērīga balss:
Kad asara man acīs spiežas,
Es klusībā to noslauku
Un ļaužu drūzmai ceļu griežu,
Lai ļaunām nievām izbēgtu.
Man liktens laimi dāvināja,
Sirds zēnu pazīt mācījās.
Ak, kā es viņu dievināju,
Bet auksts pret man' viņš palikās.
Viņš citu meiču ieskatīja,
Pēc bagātības tīkojot.
Lai tevi pērkons pušu spertu,
Ja sauksi to par savējo!
Es citu laimi neapskaužu,
Ne priekus, kuri nāk un iet.
Man ļaujiet, lai es viena gaužu,
Man manas sāpes atstājiet!
Vai tur kāds vājprātīgs, vai? — Šrēders jautāja, izvilkdams revolveri.
Tad no stacijas puses straujiem soļiem tuvojas kareivis, taisni trīs soļu atstatumā no grupas sasita papēžus un raportēja:
— Padevīgi ziņoju, pulkveža kungs, ka pēc jūsu pavēles noturēt staciju es to noturēju līdz pat šai dienai.
— Noturējāt? Kā tad jūs noturējāt? Jūs taču to nemaz neesat ieņēmis, — Šrēders samulsis sacīja.
Uz to kareivis atbildēja ar veselu runu:
— Padevīgi ziņoju, ka es to ieņēmu pirmdienas naktī un, ciezdams badu un slāpes, noturēju līdz šai dienai, jo, atļaujiet padevīgi ziņot, neviens kareivis nedrīkst pamest bez pavēles savu posteni, bet es nesaņēmu pavēli atstāt savas pozīcijas. Padevīgi ziņoju, ka man ir viens ievainots un pīpei atšauts iemutis.
— Vai jūs esat no mana pulka? — pulkvedis izbrīnā vaicāja. — Kādas rotas?
— Padevīgi ziņoju, ka es esmu Šveiks, 11. kaujas rotas raitnieks, — kareivis lepni atbildēja un, pametis sānis ilgu pilnu, sapņainu skatienu, piemetināja: — Tur ir mans priekšnieks, obrlajtnants Lukaša kungs.
— Virsleitnant Lukaša kungs, — Šrēders svinīgi sacīja, uzlikdams roku Sveikam uz pleca, — ieteiciet šo kareivi apbalvošanai ar lielo sudraba medaļu par drosmi un priekšzīmīgu kaujas pavēļu izpildīšanu. Tas ir īsts kareivis, un tādi varoņi armijai vajadzīgi. Viņa nopelni atzīmējami pavēlē un nolasāmi kareivjiem. Visu labu! — Un, izvilcis no kabatas divdesmit kronu gabalu, viņš spieda Sveikam roku.
Šveiks nodeva ievainoto sanitariem, salika mugursomā konservus, iztecināja katliņā pēdējo vīna lāsi un devās uz mežu pie rotas, kur uzzināja, ka telefonists Chodunskis ievainots galvā, bet Mareks aizgājis pirmdienas rītā uz pārsienamo punktu ar pāršautu roku.
Tātad jūsu abu vairs nav, mani uzticamie biedri, — Šveiks nopūtās, — un es jūs nevarēju pat pavadīt šinī pēdējā gaitā. Balun, mēs tagad esam pēdējie mohikāņi; še tev konservi, par to tu ( man spodrināsi medaļas, kamēr saņemšu pašu augstāko. Šodien pat aizrakstīšu Millera kundzei, lai atsūta man piecas kārbiņas «Amora»[75].
Bataljonu atsauca no frontes un nosūtīja uz Jasinovu atpūtai un pārformēšanai; pietika ar divām nelielām kaujām, lai bataljonā trūktu puse kareivju un virsnieku. Karam atkal atklājās savas patīkamās puses: izrādījās, ka Jasinovas ebrejiem bagātīgi degvīna krājumi, un, kad vezumnieki sāka regulāri piegādāt maizi un virtuves atkal funkcionēja, gatavojot zirga gaļas gulašu, karaspēka noskaņojums uzlabojās; visi bija gatavi cīnīties līdz pēdējam elpas vilcienam. Karalauka pasts uzplauka; tas veda veselām grēdām sārtas aploksnes no Jasinovas un uz Jasinovu. Uz Jasinovu sūtīja sveicienus un ziņas: kas pēdējā ballē piekauts un ko no jauna iesaukuši armijā; no Jasinovas sūtīja sveicienus un ziņas: kas no pazīstamiem nolicis frontē karoti. Kalpotājs Baluns rakstīja par šķiņķi un kukuli maizes:
«Vismlļā laulātā draudzene! Lūdz par mani dievu un noliec Klokotas baznīcā sveci, lai jaunava Marija vienmēr sargātu mani tā kā pēdējās briesmīgajās kaujās. Es piesaucu viņu, un četrdesmit divu centimetru bumba, kas nāca man taisni virsū, nogriezās veselu metru sānis un sprāga tik tālu, ka es gandrīz pat redzēt nevarēju. Esmu bijis lielās briesmās, un mani moka bads. Atsūti man šķiņķi un klaipu nobriedušas maizes! Neaizmirsti dot uzasināt dzirnakmeņus un nolikt sveci, bet gaļas atsūti vairāk. Ja ūdens maz, ņem no zemniekiem dārgāk. Tāpat pajautā stārastam, kad būs miers, un par visu jo siki atraksti!
Tavs līdz kapa malai uzticīgais laulātais draugs.»
2(>*
Šī atklātne ierosināja lielu reliģisku strīdu starp Balunu un Sveiku, tajā piedalījās arī daži poļi, nostādamies Baluna pusē. Šveiks apgalvoja, ka Baluns melojot kā suns, bet Baluns piesauca dievu par liecinieku, ka ar to šāviņu bijis taisni tā, kā viņš rakstījis. Poļu panu-katoļu uzskats šinī jautājumā bija skaidrs un nepielaida nekādu šaubu: ja kāds kaujā paliek sveiks, tad dievs to mīl un apsarga, bet, ja kāds paliek kaujas laukā pāršautām krūtīm vai sadragātu galvaskausu, tad dievs to arī mīlējis un paņēmis pie sevis. Viņi tam stingri ticēja un aizstāvēja to tāpat kā Romas pāvests savu nemaldību; dievs >s\Jķa cilvēkiem ir labu, ir ļaunu aiz savas mīlestības.