Tilta celšana kad galā,
Vezumi un lielgabali
Ērti pārkļūst Donavai,
Zemlinā tad apmetāmies,
Serbus aiztriekt apņēmāmies …
Šinī mirklī viņš zaudēja līdzsvaru, izlidoja ārā no vagona un visā sparā atsitās ar vēderu pret dzelzceļa pārmiju smaili, kur arī palika uzdurts karājoties, kamēr vilciens joņoja tālāk un no pēdējiem vagoniem jau skanēja:
Grafs Radeckis, slavas bagāts,
Ienaidniekus zvērē dragāt
Lombardijā šovasar.
Veronā bij ilgi gaidīt
Palīgus, lai kaujā raidīt
Varons dižu pulku var.
Kareivīgais kapralis, aplamnieces pārmijas smailes caurdurts, bija jau beigts. Nebija ilgi jāgaida, kad viņam blakus jau stāvēja jauns kareivis no stacijas komandantūras ar uzspraustu durkli. Viņš raudzījās uz savu uzdevumu visai nopietni, stāvēja taisni izslējies un ar tik uzvaras pilnu izskatu, it kā kapraļa uzspraušana uz šā iesma butu viņa darbs.
Tā kā viņš bija ungārs, tad viņš auroja pāri visam sliežu ceļam, kad kareivji no 91. pulka kaujas bataljona nāca šurp, lai apskatītu cietušo:
— Nem szabat! Nem szabat! Komision militār nem szabat![7]
— Tam jau viss aiz muguras, — piezīmēja krietnais kareivis Sveiks, kas, protams, arī bija starp ziņkārīgajiem, — bet te ir sava priekšrocība; ja arī cilvēks saņēmis vēderā savu porciju dzelzs, tad vismaz zināms, kur viņš apglabāts. Tas ir pie pašas stacijas, un viņa kapu nevajadzēs meklēt pa visām pasaules frontēm.
Uzdūries gan viņš ir priekšzīmīgi, — Sveiks vēl piemetināja, aplūkojis kaprali ar lietpratēja skatienu arī no otras puses, — zarnas palikušas biksēs.
— Nem szabat, nem szabat! Komision militār nem szabat! iebrēcās atkal jaunais ungārs.
— Ko jūs te darāt? — Sveikam aiz muguras atskanēja stingra balss.
Sveiks salutēja. Viņa priekšā stāvēja kadets Bīglers.
Padevīgi ziņoju, ka mēs apskatām nelaiķi, kadeta kungs.
— Un ko jūs te aģitējat? Kas jums te par darīšanu?
Padevīgi ziņoju, kadeta kungs, — Sveiks ar cieņu atbildēja, — ka es nekur nekā neaģitēju.
Daži kareivji kadetam aiz muguras iesmējās, un mantzinis Vaneks panācās priekšā.
— Kadeta kungs, — viņš sacīja, — obrlajtnanta kungs atsūtīja šeit raitnieku Sveiku uzzināt, kas noticis. Es nupat biju staba vagonā. Bataljona raitnieks Matušics meklē jūs bataljona komandiera kunga uzdevumā. Jums steidzīgi jāierodas pie kapteiņa kunga.
Tā kā tūliņ atskanēja iekāpšanas signāls, tad visi devās atpakaļ uz saviem vagoniem.
Vaneks, iedams Sveikam blakus, pamācīja viņu:
— Kad sagadās vairāk cilvēku kopā, tad metiet pie malas savu spriedelēšanu, Šveik, citādi jus varat iekrist. Tas kapralis bija no «deičmeistariem», tāpēc jūsu vārdus varēja izprast tā, it kā jūs priecātos par viņa nāvi. Šis Bīglers traki neieredz čechus.
— Bet es tak nekā tāda neteicu, — Sveiks atbildēja tādā balsī, kas noraidīja jebkuras aizdomas, — es tikai sacīju, ka tas kapralis kārtīgi uzdūries, jo visas zarnas palikušas biksēs. Viņš •būtu varējis . . .
— Nerunājiet nu vairs par to, Šveik! — Un mantzinis Vaneks pat nospļāvās.
— Tas tak vienalga, — Sveiks nerimās, — vai viņam te izlaiž zarnas mūsu kungam un ķeizaram par godu vai tur. Šā vai tā, bet savu pienākumu viņš ir izpildījis. Viņš taču varēja . . .
— Re, re, Šveik, — Vaneks viņu pārtrauca, — kur bataljona raitnieks Matušics atkal, degunu pacēlis, stūrē uz staba vagonu. Brīnos, kā viņš vēl nav paklupis pret sliedēm.
Tikmēr starp kapteini Zāgneru un centīgo kadetu Bīgleru noritēja ļoti asa saruna.
— Es brīnos par jums, kadet Bīgler, — kapteinis Zāgners teica, — kāpēc jūs neieradāties man paziņot, ka kareivjiem nav izsniegti šie 150 grami ungāru desas. Man nācās pašam iet uzzināt, kāpēc ļaudis nāk atpakaļ no noliktavas tukšām rokām. Bet virsnieku kungi uzvedas tā, it kā pavēle vairs nebūtu pavēle. Es taču sacīju: «Doties uz noliktavu pa vadiem, viena rota pēc otras.» Tas nozīmē, ka pat tad, ja. noliktavā nekā nebija, tomēr vajadzēja atgriezties vagonos tādā pašā kārtībā. Jums, kadet Bīgler, es uzdevu gādāt par kārtību, bet jūs ļāvāt visam iet savu ceļu. Jūs bijāt priecīgs, ka jums nav jānoņemas ar desu porciju pārskaitīšanu, un, kā es pa logu noskatījos, mierīgā garā aizgājāt apbrīnot uzdūrušos deičmeistaru kaprali. Un, kad es liku jūs pasaukt, tad jūsu kadeta fantazija nekā labāka nespēja izdomāt kā tādas blēņas, it kā jūs esot gājis pārliecināties, vai pie šā uzdurtā kapraļa kāds neaģitē . . .
— Padevīgi ziņoju, ka 11. rotas raitnieks Sveiks .. .
— Lieciet mani mierā ar Sveiku! — kapteinis Zāgners uzkliedza, — Nedomājiet, ka jums izdosies intriģēt pret virsleitnantu Lukašu. Mēs paši Sveiku tur aizsūtījām. Ko jūs skatāties uz mani tā, it kā jūs domātu, ka es jums piesienos? Jā, es jums piesienos, kadet Bīgler. Ja jūs neprotat izturēties ar pienācīgu godbijību pret savu priekšniecību, ja jūs cenšaties to visādi kompromitēt, tad es jums ielikšu tādus laužņus, ka jūs ilgi pieminēsiet Rabas staciju! Es jums rādīšu, kā jāplātās ar teorētiskām zināšanām! Pagaidiet labāk, kad nonāksim frontē, kad es jums pavēlēšu doties ar virsnieku patruļu izlūkos līdz pašiem stiepļu aizsprostiem .. . Kur jūsu ziņojums? Pat ziņojumu jūs man neesat sniedzis, kopš atnācāt! Pat teoretiski ne, kadet Bīgler…
— Padevīgi ziņoju kapteiņa kungs[8], ka 150 gramu ungāru desas vietā kareivji saņēma pa divām skatu kartēm. Lūdzu, kapteiņa kungs …
Kadets Bīglers pasniedza bataljona komandierim divas no tām skatu kartēm, ko izdeva kara arehiva direkcija Vīnē; šās direkcijas priekšgalā atradās infanterijas ģenerālis Voinovičs. Uz vienas kartītes bija krievu kareivja karikatūra, — tas bija bārdains «mužiks», ko apkampa skelets. Zem karikatūras bija paraksts: