— Balun, tu esi muļķis, — Sveiks sacīja savā opozīcijas runā, — kad šāviņš nāk, tad to nemaz neredz, un krieviem četrdesmitdivcentrimetrīgo nemaz nav, jo tad Skodas kungu Pilzenē ietupinātu, ja viņš krieviem taisītu tādus pašus lielgabalus. Trešajā bataljonā bija kāds Kratochvils, un tas stāstīja, ka frontē neesot ko cerēt uz dieva palīdzību, ka no tās kareivjiem nepatikšanas vien iznākot. Viņu rotā esot bijis kāds Boučeks no Motolas, traki dievbijīgs cilvēks, kas nēsājis ap kaklu medaljonu ar sv. Ignacija kauliem un uz sirds paša archibiskapa apsvētītu trīsvienības attēlu. Pie cepures viņam bijuši visādi svētās jaunavas attēli, ko viņam ceļā sadāvinājušas mūķenes, jo viņš bijis frontē jau no kara sākuma. Viņš paļāvies uz dievu kungu, un tas viņam par to atmaksājis: viņš piedalījies deviņpadsmit kaujās, saņēmis astoņas medaļas par drošsirdību, un nekad viņam nekas ļauns nav gadījies. Bet pirms pašas pēdējās kaujas viņš pazaudējis mežā cepuri, nakti viņam kāds nozadzis svētbildīti ,kopā ar naudu un dokumentiem, bet no rīta pārtrūkusi aukliņa ap kaklu un sv. Ignacija kauli sabiruši apakšbiksēs. Un, tikko devušies uzbrukumā, pat apšaude lāgā nav sākusies, kad viņš jau dabūjis lodi plecā. Aizgājis uz pārsienamo punktu, tur ārsts viņu pārsējis un nosūtījis uz lazareti. . .
— Bet lūdzu, kungs, kāds polis pārtrauca, — tas tak ir tā, kā mēs sakām.
— Pievaldi savu mēli, — Šveiks pieklājīgi aizrādīja, — es vēl neesmu beidzis. Šis Boučeks bijis ar" saviem talismaniem pazīstams visā pulkā, un doktors arī par to zinājis, tāpēc sacījis: «Re nu, Bouček, ka nepaglābāties vis no lodes. Un tas, ka jūs tik ilgi palikāt neskarts, ir tikai nejaušība.» Tad Boučeks izstāstījis viņam, kā tas viss atgadījies. Ārsts padomājis un teicis: «Nekas, viss būs labi, es jūs nosūtīšu uz slimnīcu Prāgā.» Boučeks sācis raudāt, noskūpstījis ārstam roku un sacījis: «Lai dievs jums atmaksā par jūsu labo sirdi, pulka ārsta kungs, bet, ja^ es būtu zinājis, ka mani tik un tā ievainos, tad pats jau sen būtu aizsviedis visas tās draņķības.»
— Par tādiem vārdiem kungam vajadzētu sadot pa purnu, — otrs polis atsaucās. — Lai viņu kolera parauj, lai viņam kraukļi acis izknābj, lai viņu ķer pirmais šrapnelis …
— Mīlulīt, — Šveiks nepalika parādā, — dievs kungs pats zinās, ko ar mani darīt, tu viņam neesi nekāds padoma devējs,
tu esi sīkums priekš viņa vaiga. Kur tad viņš tiks, ja sāks visus tādus ēzeļus uzklausīt, kas kaut ko lūdz. Dievs kungs jau zina, kas cilvēki par blēžiem.
*
— Šveik, — virsleitnants Lukašs kādu dienu sacīja, — rīt mēs iesim pa rotām uz Podhorciem. Mūsu 11. rota ies pirmā. Tur jūs nomazgās, atutos un izsniegs jums tīru veļu. Uzmanies, ka tu kaut ko nesaputro, tas ir ļoti svarīgi. Atkārto, ko es tev teicu!
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka rīt jūs pirmais iesiet ar mūsu rotu uz Podhorciem. Tur jūs nomazgās, atutos un izsniegs jums tīru veļu. Padevīgi lūdzu, obrlajtnanta kungs, kāpēc mums jāiet jūs atutot uz Podhorciem? Mēs tak jums palīdzētu utis izlasīt tepat. Es gan nedomāju, obrlajtnanta kungs, ka viņas jūs arī apstājušas, es domāju, ka utis uzmetas tikai ierindniekiem.
Virsleitnanta nespodrās acis stingri pievērsās Šveika sejai.
— Kristus dēļ, aunagalva! Es jau zinu, ka tu atkal ko
izstrādāsi. Ko lai sūtu tev līdz, kas tevi uzraudzītu? Lai dievs tevi pasarga, Šveik, ja tu neizpildīsi visu tā, kā es tev teikšu! Tu iesi ar visu rotu, saprotams, arī ar mani, uz Podhorciem, tur tu nomazgāsies, saproti, nomazgāsies, — virsleitnants pacēla balsi, — tad uzvilksi tīru veļu. Tikmēr visas tavas mantas būs dezinficētas, tu tās iztīrīsi, tad iesi nodzīt matus un noskū- ties, nospodrināsi zābakus, iztīrīsi šauteni tā, it kā tev būtu jāpiedalās parādē augstos svētkos. Vai tu saproti, kas tev jādara?
— Saprotu, padevīgi ziņoju, — Šveiks piekrītot pamāja. — Goda vārds, obrlajtnanta kungs, rīt es būšu kā jaunkundze. Bet kapec tad, padevīgi lūdzu, man rīt jābūt tik smalkam?
— Tāpēc, — virsleitnants Lukašs uzsvēra katru vārdu, — ka rīt Podhorcos ieradīsies troņmantnieks Kārlis Francis Jozefs un piespraudīs tev, Šveik, di-vas su-dra-ba me-da-ļas .. .
— Podhorcos ieradīsies viņa majestate Kārlis Francis Jozefs un piespraudīs tev, Šveik, divas medaļas, — Šveiks svētlaimīgi atkārtoja. — Padevīgi lūdzu atļauju apsēsties. Citādi es šo prieku nepārdzīvošu. Tātad viņš tur ieradīsies pats savā personā un pašrocīgi piespraudīs medaļas man pie krūtīm. Es par to stāstīšu «Kausā» līdz pat nāvei. Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka jūs varat uz mani palaisties, es tanīs svinībās ieradīšos īaikā. Tur droši vien būs ari jaunkundzes; es, obrlajtnanta kungs, aizņemšos no mantziņa Vaneka pulksteni ar saiti, lai labāk reprezentētu mūsu rotu. No pareiza laika daudz kas atkarīgs, obrlajtnanta kungs. Kad es vēl biju aktīvajā dienestā Budejovicē, tad tur vajadzēja ierasties kādam ģeneraladju- tantam, kas komandēja divīziju un gribēja inspicēt mūsu pulku. Viņš bija gribējis un pavēlējis, lai pulku nostāda ierindā apmācības laukumā pulksten vienpadsmitos dienā un lai iepriekšējā dienā dod atpūtu, jo viņam patika, ja zēni izskatījās svaigi un mundri. Pulkvedis atkal pavēlējis majoriem, lai pulks būtu kārtībā pulksten desmitos, tie, drošs paliek drošs, pieteikuši kapteiņiem nostādīt pulku deviņos; kapteiņi pavēlējuši lajt- nantiem izvest pulku pusastoņos, tie piekodinājuši feldfebeļiem, lai izved sešos, bet jefreitori izdzina mūs jau puspiecos. Tas bija pļaujas laikā, obrlajtnanta kungs, pirms manevriem, un saule traki cepināja. Ģeneraladjutanta kungs ieradās taisni vienpadsmitos, bet zēni izskatās pēc stulbām vistām, jo nav tak joks nostāvēt kājās no puspieciem rītā. Septiņi cilvēki paģība, četrus aizveda uz lazareti. Pats divīzijas komandiera kungs lēja paģībušajiem mutē konjaku, jo viņam bija katrā seglu somā pa