pudelei. Kad trešā bataljona puikas to ieraudzīja, tad paģība visi un atjēdzās tikai tad, kad abas blašķes jau bija tukšas un paģībušos sāka aplaistīt ar ūdeni.
Pēcpusdienā Sveiks sēdēja uz bluķa aiz šķūņa, divi vīri turēja viņu aiz rokām, divi aiz kājām, bet pavārs Juraida skuva viņu ar mantziņa bārdas nazi. Sveikam acīs bija asaras, deguna tecēja, no kreisās bikšu staras pilēja, bet viņš turēja galvu nekustīgi un uzmundrināja pavāru:
— Griez tik, neskaties ne uz ko; troņmantniekam jāredz, ka viņa priekšā nav vis kaut kāds smurgulis. Man jābūt tik skaistam, ka es iepatiktos pat Ivonnai, kas raksta avīzē «Narodrii Politika». Griez tik un neskaties, ka es no sāpēm esmu apslapinājies, — slapjāks es vairs netikšu, bet par slavu katram jācieš tāpat kā tiem četrdesmit mocekļiem.
Pēc pusstundas, nomazgājis pie akas asinis no sejas un ieraudzījis spogulītī, ka viņš izskatās kā buršs pēc menzūras, Sveiks sāka staigāt no vienas barakas uz otru un stāstīt pazīstamiem kareivjiem noslēpumainā balsi:
— Puikas, rīt dosimies uz Podhorciem, tur jūs un virsniekus atutos. Man tur randiņš ar troņmantnieku, viņa majestati Kārli; viņš ieradīsies apspriesties ar mani zem četrām acīm, kā labāk pārvaldīt valsti un vai neslēgt separatu mieru ar krieviem. Draudzēšanās ar Vilhelmu viņam jau apnikusi, un viņš gribētu izmēģināt ar mani.
Nākamā diena piederēja pie tām, kad Sveiks izbaudīja visaugstāko laimi un prieku. Atgriezies no Podhorciem, viņš par to stāstīja tā:
— Puikas, mani tur tāpat izģērba kā jūs un pabāza zem aukstas dušas, pēc tam nācām ārā divās rindās, un kāds jefrei- tors no sanitariem nodzina man ar mašīnu visus matus no miesas, ir padusēs, ir pacirkšņos. Man kutēja un sūrstēja, bet tas esot labs līdzeklis pret utīm, tikpat labs kā izcirst mežu, lai vārnām nav kur piemesties.
Tad man vajadzēja atdot manas panckas kādā žāvētavā, kur man izcepināja siksnu, jo es biju aizmirsis izvilkt to no biksēm. Vēlāk mums svieda visu no šās žāvētavas ārā saiņos, un mēs dabūjām pēc tiem plēsties. Viens bosnietis tā bija ieskatījies manā šinelī, ka man vajadzēja iekraut viņam pa ausi.
Pēc tam ieradās kāds lajtnanta kungs un nolasīja to karavīru sarakstu, kurus stādīs viņa majestatei priekšā. Es atsaucos: «Hier!»[76] — un viņš noveda mūs sānis zem kokiem, lai mēs nemaisāmies ar tiem, kam utis.
Tad uzcēla altari, atnāca muzikanti, feldkurats noturēja dievkalpojumu, nokomandēja: «Zum Gebet!»[77] — un beidzot ieradās pats troņmantnieks ķeizars Kārlis.
Puikas, no viņa iznāks labs valdnieks, es viņam varu izsniegt vislabāko rekomendāciju. Viņš man tūliņ iepatikās, tiklīdz es viņu ieraudzīju, bet, kad viņš pienāca man klāt, tad kļuva vēl simpātiskāks, jo no viņa nāca ļoti patīkama smarža — tā kā sļivovicas, ksnjaka un ruma maisījums. Viņš ir ļoti pieklājīgs jauns kungs un laikam gan demokrāts, ja nekaunas dzert rumu, kaut arī pašu smalkāko, Jamaikas.
Kāds kapteiņa kungs nolasīja no papīra, kādus varoņdarbus katrs no mums pastrādājis, un paziņoja, ka karā uzvarēs tas, kam stiprāki nervi un vairāk kareivīga gara, tad nokomandēja: «Rechtsschaut!»[78] — un mēs skatījāmies, kā troņmantnieks piesprauž medaļas.
Medaļas turēja kāds lajtnants porcelānā trauciņā ar uzrakstu: «Gīshīblera ūdens ir visieteicamākais kuņģim», un troņmantnieks sprauda tās ar saspraužamo adatu kareivjiem krūšu kreisajā pusē.
Viņš pienāk pie manis, es pagriežu galvu pret viņu, mana roka slīd lejup pa siksnu. Viņš sprauž man medaļas, bet pašam roka aiz svinīguma trīc tā, ka viņš piesprauž man tās pie ādas.
Es, protams, nemirkšķinu ne aci, bet raugos viņam taisni acīs kā viens blēdis otram. Tad viņš saka: «Brīfi, kareifīt, man ir, it kā es jūs ir kur redzēt.» Es atkal uz to: «Padevīgi ziņoju, tas gan var būt: es parasti apmeklēju «Kausu» vai «Banzetu» Nuslē.» Bet viņš prasa, vai es kādreiz neesot bijis Brandisā, un es atbildu: «Padevīgi ziņoju, ka Brandisā gan ne, bet es reiz biju Vecboleslavā pie kāda Svobodas kunga pēc Angoras kaķa. Tur mani vēl iesēdināja, jo es aiz pārskatīšanās biju aizvīlis grafa mežsargam skaistu, raibu putnu suni.»
Tad viņš sniedza man roku, pateica: «Ich gratuliere,»[79] — un griezās pie nākamā slavenā karavīra man blakus.
Puikas, nāciet apostīt manu labo roku, lai jūs nesakāt, ka es esmu skops un gribu visu sev vien paturēt.
Tad mums bija pusdienas kopā ar virsniekiem; galda galā sēdēja kāds pulkvedis, bet pie ieejas mūs kāds kadets pamācīja: «Kareivji! Varoņi! Jūs pusdienosiet kopā ar virsnieku kungiem; atcerieties, ka jums ir medaļas, ka karš padarījis jūs par cilvēkiem, un neuzvedieties kā cūkas! Ēdienus pasniegs bļodās, jums pienesīs pirmajiem, tikai nedomājiet, ka jums jāaprij viss, un nelieciet pārāk daudz uz šķīvjiem, lai virsnieku kungiem arī paliek! Jūs, varoņi, piedalāties goda mielastā, ko troņmantnieks sarīkojis, atzīmējot jūsu lielos nopelnus, tāpēc' nepārēdieties un nepārdzerieties kā savās mājās baznīcas svētkos. Troņmantniekam trīsreiz «slava, slava, slava!».»
Mēs nokliedzām «slava», un viņš vēl noteica, kad sēdāmies pie galda: «Pulkveža kungs jūs uzraudzīs; kas rīs bez sāta, to liks piesiet.»
Pēc tam viesmīļi atnesa šķīvjus, nažus un dakšiņas un ielēja mums viru. Mēs to izēdām, bet kadets nenolaida no mums acu.
Pēc viras pasniedza cūkas cepeti, ļoti mazas porcijas. Mēs paņēmām pa kumosiņam, un pulkvedis skubināja, lai ņemot vēl, bet kadets meta ar acīm, ka nevajag. Es gan uzliku sev trīs gabalus, tad kadets iespēra man pa kāju, bet es uzlēcu un atbildēju: «Man vajadzēja ņemt vēl, jo pulkveža kungs tā vēlējās. Pulkveža kungs ir mana priekšniecība, ja viņš pavēlēs, es viens pats notiesāšu visu. Man šodien pats troņmantnieks spieda roku, un es subordinacijas noteikumus nepārkāpšu.»