Knedlikus un kāpostus es arī uzliku sev tik daudz, ka virsnieki acis vien nobolīja, bet es tik nodomāju: «Jūs vēl, puikas, redzēsiet, ko varonis spēj.»
Vēlāk pasniedza teļa gaļu un cāļa cepeti ar zaļiem zirnīšiem, bet to tikai virsniekiem vien; dzert deva alu un vīnu un ceļam ielēja blašķēs rumu. To es gan izdzēru līdz pēdējai pilītei, bet manu labo roku, kas vakar spieda paša troņmantnieka rociņu, var apostīt katrs, kas grib, — vismaz būs jums mūžīga piemiņa.
Bet pievakarē, kad Šveiks ziņoja virsleitnantam Lūkasam par goda mielasta norisi, viņš ar nožēlu piemetināja:
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es gan būtu gribējis vismaz vienu medaļu nēsāt tā, kā troņmantnieks man to piesprauda, tas ir, pie ādas, bet man vajadzēja izvilkt adatu, jo sāka stipri sūrstēt. Tāda piemiņa gan būtu ļoti jauka. Prāgā, obrlajtnanta kungs, bija reiz par pilsētas galvu un galveno ārstu kāds doktors, — nezinu gan, kā viņu sauca, bet, kad kungs un ķeizars bija pēdējo reizi Prāgā, tad šis doktors piedalījies Ilrad- čanos goda mielastā. Viņš bijis frakā, iestivinātā kreklā un baltā vestē un mielastā, padevīgi ziņoju, notraipījis vesti ar sardeļu mērci, bet kreklu nolējis ar melnu kafiju. Pārnācis mājās, viņš pasaucis kokgriezēju, pasūtījis greznu, zeltītu logatu un licis tanī iestiklot savu kreklu un balto vesti. Viņš gribējis pakārt šo gleznu domes namā zem Jana Husa portreta, lai Pragai paliktu no viņa piemiņa un lai skolotāji vestu savus audzēkņus tur skatīties, kādi izskatās plankumi no kafijas, kuru dzēris mūsu kungs un ķeizars, un no mērces, kuru viņš ēdis. Tomēr tautas sociālisti bija sasaukuši Zofinā protesta mītiņu, un Fraņa Zemina nosodījusi šādu rīcību kā jaunčechu deputātā necienīgu. Tad nu pilsētas galvas kungam cits nekas neatlicis kā pakārt šo gleznu savā guļamistabā taisni pretī Havličeka-Borovska portretam un parakstīt zem tās:
Sarkanais un baltais manas krāsas,
Mantojums man — godīgums un spēks,
Kārdiniet un draudiet, kā vien gribat,—
Neskars mani nodevības grēks.
— Ko tu gan nezini, Šveik, — Lukašs brīnīdamies paraustīja plecus, — tu varētu būt par «Intimās Prcigas» redaktoru.
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es nekā neizdomāju; viss tas smelts no manas bagātīgās pieredzes. Vai nu kāds ko pastāsta un es paturu prātā, vai atkal izlasu avīzēs vai dzirdu, ka ļaudis runā, un atmiņa man laba, — Sveiks taisnojās. — Brževnovā, obrlajtnanta kungs, reiz dzīvojis kāds namsaimnieks Nikla kungs, un tam bijuši divi dēli. Viens no tiem taisījies braukt uz Ameriku un aizņēmies no otra divas kronas, solīdamies rīt atdot, bet aizmirsis un tā arī aizbraucis. Gadi gājuši, vecais Nikla kungs atdevis namu dēlam, kad tas precējies, un dzīvojis pats par sevi. Un, kad pagājuši pilni trīsdesmit gadi, kopš abi brāļi šķīrušies, vecais Nikla kungs nomiris. Nama priekšā stāv līķa rati, ksendzs vēl nosvētī nelaiķi, kad piepeši piebrauc ekipāžā, no tās izkāpj solīds, miesās pilnīgs kungs un iet pa kāpnēm augšup. Neviens viņa nepazīst un neatceras, tikai kad viņš nokrīt ceļos un sāk raudāt: «Tētiņ, tad tā mums bija lemts redzēties!» — klātesošie noprot, ka ieradies Jiržs Nikls no Amerikas, un mācītājs nobeidz izvadīšanas runu ar vārdiem par dieva gudro lēmumu, kas atvedis dēlu pie tēva zārka. Tikko mācītājs pabeidzis, vecākais brālis Aloizs izvilcis kabatas grāmatiņu un uzrunājis amerikani: «Tu esi ieradies īstā laikā, lai atdotu man tās divas kronas, ko toreiz aizbraucot aizņēmies, citādi man tās rīt vajadzētu ierakstīt atkal jaunā kabatas grāmatiņā, jo šī jau pilna. Es izlietoju divas kabatas grāmatiņas gadā un esmu tās divas kronas pārrakstījis šinīs trīsdesmit gados sešdesmit reizes. Gādā naudu rokā, Jiržik!»
Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka pēc šā dūriena es tikpat ilgi atcerēšos troņmantnieku.
Otrā rītā Sveiks pamanīja, ka viņam krūšu kreisajā pusē izveidojies liels augonis. Viņš parādīja to Vanekam, kas ieteica likt aukstas kompreses un lakoniski noteica, neviena nesaukdams vārdā:
— Lops tāds, piedzeras tā, ka sadursta cilvēkus, kas viņa dēļ lējuši savas asinis.
VI
IERAKUMOS
Tā kā jebkura teorija ir pelēka un mūžam zaļš tikai dzīves koks, tad visi kara zinātnes teoretiķi iebrauca grāvī jau pirmajā kara mēnesi.
Čechijā kādg profesors bija aprēķinājis, ka Austrija var karot simt gadu un ir tad vēl pietiks miltu pankūkām, bet jau pēc pirmā gada kliņģeri nebija nekur dabūjami.
Bija aprēķināts, cik patronu kareivis izšauj vienā stundā, un visās šautuvēs izstrādāti precizi statistikas dati, kāds procents izšauto ložu ķer mērķi, kas praksē nozīmētu konstatējumu, ka ar tik un tik daudz šāvieniem nogalina zināmu skaitu ienaidnieku. Īstenībā kareivji trīs ceturtdaļas patronu sasvieda atejās un atlikušās šāva bez tēmēšanas- dievam pa logiem iekšā. Ar tikpat lielu precizitāti bija noteikts, cik ienaidnieku nogalinās
granata, cik šrapnelis un cik lielu laukumu skars tā eksplozi ja. Acīm redzot domāja, ka šāviņus varēs raidīt karaspēka vienībās kā akmeņus zosu barā, kamēr īstenībā lielgabalu, kas maksāja simtiem tūkstošu, uzvarēja divu kreiceru lāpstiņa, ar ko kareivis ierakās dziļi zemē un varēja teikt: «Dabū nu mani rokā!»
Bija zināms, cik kilometru dienā var noiet uzbrukuma laikā; tas bija aprēķināts, sākot no Napoleona kariem, beidzot ar pēdējo Balkanu karu, bet praksē nācās pārliecināties, ka dzeloņstiepļu aizsprosti spēj aizturēt uzbrucēju karaspēku uz pāris nedēļām.