Armija, kas aizsargājās, bija ierīkojusi mitekli zem zemes; armija, kas uzbruka, bija spiesta sekot uz laiku tās piemēram.
Karalauks pārvērtās dārzā ar daudziem žogiem, aiz katra žoga dārza sargi — novērotāji, katrā kokā cilpas; trūka tikai uzrakstu uz žogiem: «Svešiem ieeja stingri aizliegta.»
Bet sargi uzmanīja tiklab savus, kā kaimiņa žogus tik ilgi, līdz pienāca pavēle pamest dārzu un iet sadot šim pašam kaimiņam. Lai kareivji negarlaikotos, tos sūtīja izlūku gājienos,, no kuriem neviens neatgriezās, vai rīkoja demonstrācijās veselu rotu apjomā, pie kam vienmēr bija vairāki krituši, bet tam nebija nozīmes, jo no dzimtenes regulāri sūtīja šurp aizvien jaunus kaujas bataljonus un cerību pilnā jaunatne pieauga, tāpēc cilvēkiem nevajadzēja ievest taupīšanas laiku kā martā zaķiem.
Cilvēki slēpās pazemē kā viņu tālie senči trogloditi un pamazām, bet negrozāmi pārvērtās zvēros; oficiālā valodā tas saucās «poziciju karš».
Tāpēc, kad 91. pulka bataljonā ieradās kaujas rota, lai aizpildītu robus vados, neviens nebrīnījās, ka vienā pēcpusdienā notika «ferkaterungs» — amunicijas un ieroču pārbaude, ko virsleitnants Lukašs izdarīja ar vārdiem:
— Vai šautene nav pielādēta? Vai aizslēgs vēl darbojas? Nu, tad labi, — kamēr citās rotās virsnieki brēca:
— Vai tāda ir iztīrīta šautene? Jēzus Marija, es tevi, aizjūras pērtiķi, likšu iesēdināt! Viņš te gurķojas jau divas nedēļas, un šautene vienā rūsā. Ja nu kas notiks, tad tu dabūsi maksāt!
Virsleitnantam L.ukašam viss bija vienaldzīgs. Viņš sen jau- bija nācis pie slēdziena, ka viss šis karš nav ne velna vērts, ka tā ir tikai bezmērķīga bagātību un cilvēku iznīcināšana, tāpēc viņš raudzījās uz saviem pienākumiem kā uz neizbēgamu
Jaunumu, no kā nevar izvairīties. Viss bija apnicīgs, viņš jutās pazemots un garīgi satriekts: netīrība viņu saindēja, virsnieku nemainīgie sarunu temati kaitināja. Dažreiz, kad Sveiks klāstīja savas gudrības, viņam ienāca prātā: «Šo cilvēku var apskaust, viņa aprobežotība ir vairāk vērta nekā laimests loterijā!»
Pulkvedis Šrēders izdeva rīkojumu sākt ar kareivjiem nodarbības un atkārtot visu to, ko tiem mācījuši kazarmās. Lukašs izpildīja rīkojumu tādā veidā: priekšpusdienā lika izvest kareivjus ārpus ciema un pēcpusdienā uzdeva apakšvirsniekiem tos pārklaušināt, pie kam šī nodarbība pārvērtās piedauzīgu anekdotu stāstīšanā. Reiz Lukašs ieraudzīja kadetu Bīgleru mācot kareivjiem salutēšanu un pastāvīgi pārlabojot to kustības. Tas modināja virsleitnantā tādu rūgtumu, ka viņš vairākas dienas netika vaļā no domām: «Cilvēku varbūt jau rīt nošaus, bet tādam kadetam tikai vienas rūpes: lai kareivim sveicinot mazais pirkstiņš ir taisni virs acs. Dievs kungs, kāpēc visa šī nejēdzība?»
Viņš izsacīja reiz savas domas Sveikam, un tas nekavējoties sniedza viņam garīgo iepriecinājumu:
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, visa pasaule un visa dzīve ir viena liela muļķība. Tā tam arī jābūt, lai cilvēkiem būtu no kā dzīvot, jo, redziet, obrlajtnanta kungs, studēti cilvēki tikai ar muļķībām vien nodarbojas, jo tā ir visienesīgākā profesija. Es, piemēram, padevīgi ziņoju, pazinu divus dārzkopjus, Loizu Vomačku un Frantu Pečenku, abi bija ieskatījuši Uhržinevā ķiršu dārzu, un abi, vēl ķiršiem ziedot, aizgājuši pie īpašnieka, lai tas dārzu iznomātu. Skaidrs, ka katrs gribējis dabūt dārzu sev, ir Vomačka, ir Pečenka. Saimnieks atkal solījis abiem, lai uzsistu cenu, un šie tikai aizvien pieliek. Reiz šis Vomačka iet gar dārzu un gudro, cik kilo ogu viņš noņems no viena koka, bet pretī nāk Pečenka ar tādām pašām domām. Vomačka, straujas dabas cilvēks būdams, nav varējis izturēt un uzsaucis Pe- čenkam: «Tu, smurguli, nemaisies man ceļā, ka nepaliec bez kājas!» Bet Pečenka atbild: «Dieva dēļ, Loiz, nelieto tādus vārdus, es esmu veikalnieks un neļaušu nevienam sevi lamāt, tu greizacainais ķēms. Ja tu arī esi veikalnieks, tad uzvedies kā inteliģents cilvēks, citādi dabūsi pa žaunām!» Vomačka tūliņ- iecirtis viņam pļauku, bet Pečenka iekrāvis Vomačkam ar rungu pa galvu, tā ka tam tūdaļ radies puns. Abi aizskrējuši pie ārsta un dabūjuši medicīnisku apliecību, ka tiem nodarīti miesas bojājumi, pēc tam katrs paņēmis advokatu un iesūdzējis otru tiesā. Lietu skatīja cauri pirmajā instancē, otrajā un trešajā, bet nav
varējuši beigt, un advokati tikai skubinājuši sūdzēt tālāk, un tā viņi nonākuši līdz krimināltiesai Prāgā. Dārzu beidzot paturējis Vomačka, bet Pečenka dabūjis citu dārzu kaut kur pie Dobro- pūlas. Un tagad, padevīgi lūdzu, obrlajtnanta kungs, parēķiniet: divi ārsti, divi advokati, katram pa mašīnrakstītājai, tiesnesis un rakstvedis Džičanos, tiesneši Prāgā — visi šie cilvēki noņēmās ar to kā ar nepieciešamu darbu. Nebija paspējuši vēl beigt, kad jau augusts klāt un ķiršu laiks pāri. Prāgā kāds padomnieka kungs beidzot iestāstīja viņiem, ka abus iesēdinās aiz restēm, un Pragas advokati, kas aizstāja savus provinces kolēģus, arī deva padomu izlīgt un ņemt sūdzību atpakaļ. Tā viņi beidzot arī izdarīja, un, kad abi satikušies pie «Štuparta» un, žēlabu pārņemti, raudzījušies katrs uz sevi, Loizs Vomačka sacījis Pečcn- kam: «Frantik, es esmu ēzelis, es atdevu tiem dakteriem visus savus ķiršus un vēl piemaksāju.» Bet Frantiks Pečenka noslaucījis piedurknē asaras un nošļupstējis: «Loiz, es neesmu gudrāks, es tāpat dabūšu piemaksāt. Jēzus Marija, ko teiks mūsu sievas?» Padevīgi lūdzu, obrlajtnanta kungs, vai jūs sarēķinājāt, cik cilvēku pārtika no tā, ka divi muļķi Uhržinovā viens otru izpļaukāja?
— Man liekas, Sveik, — Lukašs domīgi sacīja, — ka tu diezin kā vis neciet doktorus un studētus cilvēkus. Ko viņi tev nodarījuši, ka tu uz viņiem tā ēdies?