— Līdz šim neko, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, — Sveiks nevainīgi pasmaidīja, — es jums to tikai starp citu pastāstīju, lai jūs redzētu, ka muļķībai arī jābūt pasaulē. Dievs pasarg, ka man kas būtu pret izglītotiem cilvēkiem vai es pret viņiem uzstātos, — to es atstāju anarehistiem. Taisni otrādi, šitie izglītotie kungi arī kādreiz jānožēlo, jo anarehisti sagādā viņiem daudz nepatikšanu. Reiz, obrlajtnanta kungs, Libnos dzīvoja kāds atslēdznieks, Soukups vārdā; viņš vēl bija jauns gados un arī anarehists. Sākumā viņš bija katoļu jaunatnes savienībā, tad pārgāja tautas sociālistos un gāja runāt viņu mītiņos, nu, un tā attīstījās aizvien tālāk, kamēr kļuva par anar- chistu. Viņš bija vairākkārt sēdējis cietumā un tāpēc kļuvis gluži .melancholisks un stāstīja, ka pasaulē nav vairs nekāda prieka. Viņš mums vienreiz sacīja: «Parādus taisīt es nevaru, jo neviens man neko neaizdod; tiklīdz attaisu muti, tā mani tūliņ, iesēdina par viņa majestates apvainošanu. Nosmērēju valsts ģerboni uz pastkastītes — iesēdina, apleju policistam cepuri —
atkal iesēdina. Mani jau apstājušas pašnāvības domas.» Tā viņš
vienu nakti gribējis pakārties pie Poržičas parka sētas, bet kāda staigule viņu atrunājusi un aizvedusi pie sevis izgulēties. Šitā palaistuve, ar atļauju sacīt, atdeva viņam atkal dzīvesprieku un parādīja, cik pasaule jauka; viņš, padevīgi ziņoju, iedzīvojās no viņas triperī un sāka staigāt pa klīnikām ārstēdamies un vēlāk stāstīja, iedzerdams alu un uzkozdams desiņas ar sinepēm: «Tagad es zinu, ko darīt: es apgādāšos ar chronisko triperi un riebšu viņiem līdz pat nāvei. Iedomājieties, draugi, profesors Janovskis, galma slepenpadomnieks, saka ārstiem, ka man vajagot izmeklēt prostatu, tas esot kāds iekšējs dziedzeris, un lūdz mani: «Iepletiet kājas un pieliecieties!» — un pats iebāž man pirkstu, ar atļauju sacīt, ziemeļu pusē un nu tausta tur. Iedomājieties tikai, puikas: galma slepenpadomnieks — un viņam jābāž pirksts tādā vietā! Anarchists to nedarītu pat pāvestam!» Tāpēc padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka man nekas nav pret inteliģenci un es pat dažreiz nožēloju tās grūto stāvokli. Nabaga cilvēkiem stingrība nepieciešama, un kādam taču šī stingrība jāizved dzīvē, jo, ja nebūtu stingrības, tad studētiem cilvēkiem būtu jāiet zagt.
Kacl pienāca pavēle nomainīt pozicijās kādu poļu pulka bataljonu, virsleitnantam kļuva viegli ap sirdi: tā bija pārmaiņa, kas varēja kļūt par sākumu jaunām pārmaiņām un jauniem iespaidiem.
Apskate bija aiz muguras. Priekšā atskanēja: «Bataljons, soļos, marš!» — un vienība devās ceļā. Pirms tumsas viņi sasniedza pēdējo ciemu Teofilovku, aiz kura jau skaitījās fronte. Kareivji bridi atpūtās, kamēr virsnieki apspriedās ar tā pulka štābu, kura daļa bija nomaināma. Vēlāk, lai bataljons tumsā nenoklīstu, tam iedeva pavadoni, kas daudznozīmīgi sacīja:
•— Pieraugiet, jūs smerdeļi, ka ietu pēc iespējas klusu; ceļš, pa kuru iesim, ienaidniekam pārredzams un piešaudīts, tiklīdz sāksiet trokšņot, viņš jums uzlaidīs pāris šāviņu. Man nav nekāda prieka palikt jūsu dēļ augšpēdu.
Papirosi apdzisa, pīpes paslēpās mēteļu apkaklēs, kareivji paņēma lāpstiņas rokās, lai nesistos pie durkļiem, un kā ēnas izgāja no ciema klajumā. Tur viņi pa izraktu platu eju devās līdz pakalnītei, te eja sadalījās vairākās šaurākās ejās, un pavadītājs virsnieks sūtīja katru rotu pa savu eju, pats iedams pa vidējo. Kalnā eja pēkšņi izbeidzās it kā aizsprostota, un no zemes sāka līst ārā stāvi. Tā kā tumsā nevarēja lāgā redzēt, tad likās, ka te lien no alām sliekas vai maijvaboles, kad aprilī atku- susi zeme. Rinda pēc rindas nāca gan no labās, gan no kreisās puses, bet virsnieks spiedās uz priekšu un grūstīja jaunpienā- cējus ar elkoņiem, čukstēdams apslāpētā balsī:
— Sasodīts, lieniet tak iekšā! Katrā ierakumā tik daudz, cik tur šaujamlūku šautenēm; šautenes tūliņ novietojiet! Vai tu līdīsi, smurguli, ko vēl gaidi? Gribi dabūt pa dibenu?
Aizgājēji deva padomus:
— Lūdzu, kungi, nebāziet galvas ārā! Moskaļi šauj vienā laidā. Lūdzu, kungi, vakar mums divus nošāva un deviņus ievainoja!
Tā bija tiešām patīkama perspektīva.
Sveiks tūliņ gribēja kaut ko jautāt, bet Lukašs pasauca: «Šveik, Balun,» — un no viņa interpolācijās nekas neiznāca. Viņi sekoja virsleitnantam, ko pavadonis veda pa dziļu eju uz: virsnieku blindažu.
Tā bija pamatīgi dziļa bedre, kurā veda vairāki pakāpieni; kapteinis, kas to patlaban pameta, atstāja kā īsts džentlmenis degošu sveci uz galda, ko gan viņa kalpotājs tīkoja pievākt, un ne bez lepnuma sacīja:
Kareivji man to raka septiņas dienas un četras naktis taisīja griestus. Tie palaistuves bērni moskaļi nošāva man trīs vīrus un kādus sešpadsmit ievainoja, toties tagad te nav jābīstas ne no kādiem šāviņiem. Virsniekam taču jābūt drošībā, vai ne, biedri, — viņš vēl piemetināja, paspieda Lūkasam roku un aizgāja.
Virsleitnants izgāja paskatīties, vai sargposteņi visur nostādīti. Atgriezdamies viņš dzirdēja, ka Sveiks stāstīja Balunam:
Man būs jāsameklē kāds dēlis, ko viņam palikt apakšā, t_e ir mitrs, ūdens pil no sienām, viņš vēl var dabūt reimatismu. Ēveļu skaidas arī jāatnes, lai viņam būtu mīkstāka gulēšana .. .
Jēzus Marija, kā mēs te dzīvosim? — Baluna bass viņu pārtrauca. — Visuvarenais dievs, kā te varēs pievest uzturu?
Šinī brīdī Lūkasam visa pasaule bija pretīga. Viņš pakrita uz nelielās skaidu kaudzītes, ko bija pametis viņa priekšgājējs, pārvilka segu pār galvu un nomurmināja:
— Nolādēts, ko man darīt? Nošauties vai padoties gūstā?
Viņš gulēja ļoti slikti, grozījās un sapņos bēga no kaut kādiem rēgiem, kas viņu trenkāja pa milzu klintīm. No rīta viņš piecēlās kā sadauzīts, paņēma Baluna pasniegtās brokastis un iznāca ar krūzīti ārā. Lejā, gravas dibenā, tecēja mazs, sīks strautiņš. Pie tā sēdēja krietnais kareivis Sveiks un drāza cilvēka figuru, ko izrotāt dzirnaviņas, kas jau jautri griezās un rūca ūdenī. Ieraudzījis virsleitnantu, Sveiks piecēlās un diezgan nevērīgi sveicināja, teikdams: