— Novēlu laimīgu labrītu! Padevīgi ziņoju, ka katram jāizrotā savs miteklis, kā tas bija rakstīts Šimačeka «Laimīgajā mājā». Man tikai ir pārāk truls nazis, obrlajtnanta kungs, bos- nietis, no kura to pirku, mani apšmaucis. Viņš stāstīja, ka tas esot Zolingenas tērauds, bet tas ir mīksts kā alva.
Lukašs nokāpa lejā un, redzēdams, kā Sveiks nopūlas, lai piešķirtu koka gabalam cilvēka izskatu, neviļus izsaucās:
— Sancta simplicitas![80]
Baluns atkal nesaprata, kāpēc Sveiks pēc kādām desmit minūtēm viņam jautā:
— Paklau, vai jums šorīt izsniedza tik daudz sļivovicas, ka
obrlajtnants jau no paša rīta pilnā?
*
Ierakumos cilvēki mocījās šausmīgā bezdarbībā, tos dzīvus noēda utis un nobendēja netīrība. Neviens nemazgājās, nesukājās, neskuvās; tie, kam tuvumā bija strauts, varēja justies lai- mīgi^ jo tiem vismaz netrūka ūdens. Tie, kam ūdens bija tālu, centas atradināties no dzeršanas, jo iet pēc ūdens nozīmēja doties nāvē. Katliņš ūdens maksāja litru cilvēka asiņu; ūdens bija dārgs, bet asinis lētas.
Cilvēcības un saprāta paliekas, kas kareivjos vēl bija saglabājušās, izplēnēja kā dzirkstis pelnos. Domas un jūtas notrulinājās, kareivji kļuva pret visu vienaldzīgi un interesējās vienīgi par ēšanu un gulēšanu.
Karpatos es satiku kādu kareivi, ko agrāk pazinu kā mundru un apķērīgu puisi, bet tagad viņš gulēja ierakumos pa divdesmit divām stundām no vietas un pārējās divas negulēja tikai tādēļ, ka viņam vajadzēja stāvēt sardzē.
Ārā bija nedroši, tāpēc kareivji augu dienu uzturējās ierakumos, un Sveikam cits nekas neatlika kā ložņāt no viena ierakuma otrā un apspriest ar kareivjiem pašreizējo situāciju.
No miera nebija ne vēsts, un neviens arī tamlīdzīgām ziņām vairs neticēja. Avīzes aizsvieda, lamādamies par idiotiem, kas tanīs raksta un vazā tautu aiz deguna.
Jaunas ziņas radās pašos ierakumos, un kareivju vidū bija tādi individi, kam sagādāja prieku izplatīt vislielākās aplamības. Visiem šādiem pašmāju ražojumiem bija liela piekrišana un panākumi, par tiem runāja un tos apsprieda no visām pusēm. Un tas apstāklis, ka Sveiks šo to uzzināja no sava obrlajtnanta un pārējo pats piedomāja, nodrošināja viņam ierakumos respektu un piešķīra ticamību pat vistrakākajām nejēdzībām, ko viņš izplatīja. Reiz viņš ieradās ierakumos ar jaunu vēsti:
— Puikas, 12. rota rītausmā izies demonstrācijā pret krieviem. Vajadzēja gan iet mūsu rotai, bet es ieteicu pulkvedim divdesmito, jo tā tik un tā drīz izlaidīs garu.
— Lai dievs tai stāv klāt! — noteica kapralis Ritina, zemkopis no Kolinas apkārtnes. — Kad es biju serbu frontē, tad mūsu bataljons arī tāpat izķēmojās ienaidnieka ierakumu priekšā. Pēc desmit minūtēm no tā palika pāri labi ja puse, un mēs dabūjam divas dienas rakt kapus. Zināms, pulkvedis jau nelīdīs ārā no blindažas, viņš uztur dzīvu kaujas garu uz mūsu rēķina. Kas tur par jēgu, dieva dēļ?
— Pulkveža kungs sacīja, ka mēs ar to parādīšot krieviem, ka nebaidāmies no viņiem, — Sveiks paskaidroja.
— Viņam jau gan no tiem nav ko bīties, — atsaucās kareivis Bržečka, bijušais namdaris. — Jūs nemaz nezināt, puikas, kas viņam par blindažu. Tā atrodas aiz rezervēm, un viņš tur dzīvo viens pats. Blindaža ir piecus metrus dziļa, griesti no krustām Saliktiem baļķiem, uz tiem vēl maisi ar smiltīm, tad zeme un skujas, — viņš baidās, ka viņam kāda lidmašīna neuzmet bumbu. Šitādā migā viņš var sēdēt kā kāmis un sprediķot par kaujas garu.
— Kungi, zināt, kas būtu lieliski? Ja sitas mūsu smerdelis izietu divkaujā ar to smerdeli, kas komandē krievus, — debatēs iejaucās jefreitors Trnka, Pečekas galdnieks. — Nu, sakiet, — vai tā nebūtu vislabāk, ja katrs mūsu pretinieku bataljons vai pulks, vai pat divizija izvēlētu pa vienam pārstāvim un pārējie piedalītos kā tiesneši? Ja krievs sadotu mūsējam, tad mēs būtu zaudējuši, bet, ja mūsējais savelētu moskaļi, tad krieviem bvitu jāpadodas. Un pie tam uzvaras izcīnīšanai nemaz nevajadzētu tik daudz cilvēku. Es, kungi, lasīju par šādu karošanas veidu kādu skaistu romānu «Lāču mednieka dēls». Tanī romānā ir varonis, kāds Old Četerhends, tas vienmēr cīnījies ar indiāņiem viens pats visu savu biedru vietā. Viņš ne tikai iepazīstinājis šos sarkanādas ar kristīgās ticības žēlsirdību, bet arī šāvis indiāņus, kaut gan darījis to nelabprāt. Un šis Old Četerhends, kad devies cīņā pret kādu indiāņu vadoni, vienmēr teicis saviem biedriem: «Nebaidieties par mani un paļaujieties uz dievu, kas dos man uzvaru! Es ienaidnieku nenonāvēšu, bet, lai viņš mācītos atzīt, ka esmu kristīgais, nocirtīšu viņam ar tomahavku abas rokas. Mūsu ticība pavēl mums būt žēlsirdīgiem, sarkanādainie suņi.»
— Tā nav slikta izdoma, — Bržečka uztvēra, — manuprāt, pieliktu, ja ar šo krievu Nikolaju ietu izkauties pats Vilhelms vai Francis Jozefs. Vai esat dzirdējuši, puikas, kādas telegramas viņi viens otram sūtījuši, kad viņu valdības sākušas apmainīties ar diplomātiskām notām? Vilhelms telegrafējis uz Petrogradu: «Ak tu vecais Nikulīt, ko tu mums vari padarīt!» — bet šis viņam atbildējis: «Iekod zobos krekliņu, pabubini bu-bu-bu, bail kam tiek, prom lai liek, es jau bīties neiešu.» Bet mūsu vecais kungs nosūtījis abiem telegramas: «Tpruc pa labi, tpruc pa kreisi, mums tas viss ir viena alga.» Nu, kad viņi tā prata cits citu ķircināt, tad vajadzēja prast arī izkauties.