— Tas, ko tu stāstīji par Vilhelmu un Nikolaju, ir svēta patiesība, — Sveiks noteikti paziņoja, — bet tas par mūsu kungu un ķeizaru ir salti meli. Mūsu kungs un ķeizars uzņēmis ziņu, ka Krievija pieteikusi karu, ar cieņas pilnu mieru un taisnīgu sarūgtinājumu, kā rakstīja «Tautas balss». Viņš vēl sacījis ministru padomei: «Jo vairāk ienaidnieku, jo vairāk goda,» — un «Ja mēs līdz šim neesam uzvarējuši nevienā karā, tad nav nelaime, ka mēs arī šinī zaudējam,» — vai kaut ko tamlīdzīgu. Pēc tam viņš aizbraucis uz kapuciniešu klosteri, pielūdzis tur dievu un nofotografējies, un šis uzņēmums bija ievietots «Sve- tozorā». Dobržišā toreiz par veterānu apvienības priekšsēdētāju bija kāds skārdnieks Lukešs, tas bija padzirdējis par šo uzņēmumu un tīšām braucis uz Prāgu nopirkt to «Svetozora» numuru. Viņš pat nav varējis izdzert savu alus porciju, tik žēl viņam kļuvis kunga un ķeizara, kad viņš ieraudzījis to uzņēmumā tik dziļi aizkustinātu un sagrauztu. Lukešam 110 tā piemetušās žagas, un restorānā jau domājuši, ka viņš pavairāk iemetis, un devuši padomu ieņemt sauju sāls no sālnīcas. Pēc tam, kad viņa vecāko dēlu nošāvuši, bet jaunākais pārnācis bez rokas un izdedzinātām acīm, viņš pakāris šo uzņēmumu atejā, un tad žandarmi viņu aizveduši. Tagad viņš sēžot Terezinas cietumā.
— Un tomēr labāk būtu, ja valdnieki izkautos paši un liktu savus pavalstniekus mierā, — Bržečka palika pie sava. — Viņi varētu iztikt bez pistolēm un zobeniem, ja viņiem bailes no asinīm. Viņi varētu sarīkot grieķu-romiešu vai brīvā stila ciņu, kā mūsu Šmeikals ar Frištenski, un ar to arī pietiktu.
— Tas, biedri, neder, — Sveiks godprātīgi noteica, — ja valdniekiem ir .kāds strīds, tad to var izšķirt tikai godīgā kaujā, kur blēdīšanās izslēgta un kur piedalās tik daudz cilvēku, ka tiem nav iespējams vienoties par kaut kādām nelietībām. Reiz, kad es biju slimnīcā, man blakus gulēja kāds Pepiks Skuchra. Tas bija varietē mākslinieks, salona komiķis, nažu trinējs un blēdis. Prāgā viņam bija aizliegts uzturēties, tāpēc viņš, ja nezaga, tad braukāja apkārt ar cirku. Viņš prata visādus trakus jokus ar kārtīm, rija nažus, dzina degunā sešcollu naglas, spļāva uguni, bet labāk par visu prata zagt, bez tam viņš bija arī grieķu-romiešu cīkstonis. Reiz viņš man stāstīja visādas dēkas, un viens notikums man sevišķi dziļi iespiedies atmiņā. Viņš stāstīja apmēram tā:
«Toreiz es biju sapinies ar kādu Annu Čadovicu, un mums bija bērns. Viņa bija skaists sievišķis, no grafu cilts, kādas vācu kņazienes meita, bet Jozefovā viņa pelnījās ar kareivjiem. Es stumju tecīlu, viņa bērna ratiņus, un tā mēs braucam no Jiči- has uz Turnovu. Tur viņa mani nokaitināja, es pametu viņu ar visu tecīlu uz ielas un aizlaidos un, tici vai ne, draugs, satiku Viņu tikai pēc trim gadiem uz šosejas aiz Kralovices pie Pilze- ncs. Es toreiz aizdiedzu no viņas uz Jaunpaku, tur bija ieradies kāds Šimeks ar cirku. Viņš mani tūliņ angažēja kā neievainojamu indiešu faķiru, tīģeru dresētāju un džungļu karali. Tomēr Pakā cilvēki nebija vis vakarējie, un cirks mums bija tukšs: Šimekam vairāk nebija kā divi zirgi, mācīta kaza un suns, kam nekā nevarēja iemācīt, bez tam vēl uzstājās viņa sieva ar dresētu pērtiķi. Tad mēs novācām savu telti un devāmies uz Jaun- bousovu, jo Šimeks stāstīja, ka tur cirks nekad neesot bijis un tā esot pilnīgi neskarta pilsēta. Mūsu pirmajā galā izrādē ieradās tikai pāris knauķu, devām otru izrādi ar galvaspilsētas pro- gramu — atkal skolas puikas vien, krēsli tukši, no labākas publikas ne vēsts. Simeks pakasīja pakausi, nosūtīja telegramu uz Prāgu, pats nobrauca uz Jaunboleslavu un atveda vakarā no turienes milzīgas afišas: «Grieķu-romiešu cīņa par pasaules čempiona titulu. Prēmija desmittūkstoš kronu. Cīņa līdz galīgam rezultatam Šimeka cirkā šodien un katru dienu.» No rīta mēs izlīmējām afišas, un pēcpusdienā atbrauca no Pragas trīs kungi, kas nevienam neteica savu vārdu, tikai meklēja direktoru. Tie bija Vācijas, Krievijas un Portugāles čempioni. Vakarā sākās ciņa, un man bija jābūt ceturtajam — Melnajai maskai. Šimeks, slīpētais blēdis, bija palaidis baumas, ka Melnā maska ir kāds vietējais, Bousovas pilsonis. Vakarā cirks bija pārpildīts, telts audekls tikko neplīsa pušu, un pēc progrāmas sākās cīņa. Protams, draugs, mums viss bija iepriekš norunāts, kā un kad viens otru uzveiks, bet tie nelieši mētāja mani kā salmu kūli, un tanī vakarā es uzveicu tikai Portugāles čempionu, Vācijas un Krievijas čempioni nepadevās. Otrā vakarā es noliku augšpēdu to tipu, kas tēloja krievu, un cirks rēca sajūsmā. Trešajā dienā Šimeks lika izbungot, ka sabraukušie čempioni uzaicina Bousovas un apkārtnes stipriniekus uz cīņu, prēmija piecdesmit kronu, un tad vakarā izrādē ieradās pat tādi, kas dzīvoja trīs stundu gājienā no pilsētas, un man vajadzēja uzlikt Vācijas čempionam tādu nelsonu, ka viņš apvēlās. Pēc izrādes visi trīs čempioni traktierī piedzērās, piekāva direktoru, ka viņš par maz samaksājis, un tanī pašā naktī aizbrauca. Ap pusdienu es skaldu malku aiz mūsu ratiem, te pēkšņi direktors Šimeks sauc, lai nākot iekšā. Ratos sēž svešs kungs, pieceļas un sniedz man roku: «Tuhičeks, šejienes miesnieks; man ļoti gribētos izmēģināt ar jums šovakar spēkus, čempiona kungs.» Man viss satumsa acu priekšā: puisis kā vērsis, rokas kā lāpstas, kājas kā bluķi. Pieķeros pie durvju roktura un saku: «Ļoti patīkami, bet vai jūs, kungs, esat savu dzīvību apdrošinājis? Vai par sievu un bērniem esat parūpējies? Es gan aiz principa nelietoju bīstamus paņēmienus cīņā ar amatieriem, bet cilvēks nekad nevar zināt, kas notiks.» Tuhičeka kungs kļūst gluži bēdīgs, bet direktors met man ar acīm, lai ejam ārā. Aiz ratiem Tuhičeka kungs apmulsis iesāk: «Redziet, čempiona kungs, spēks jau man ir, par to es nešaubos, es tikai nezinu tos jūsu trikus un paņēmienus. Paklausieties, čempiona kungs, ļaujiet, lai es jūs uzveicu!» Es apvainots atbildu: «Ko jūs iedomājaties, kungs? Es — Eiropas čempions un ļaušos, lai jūs mani uzveicat? Es esmu cīnījies ar Petraku, Šmeikalu, Frištenski, Šteinbachu, Cigaņeviču un nēģeri Čipsu un visiem sadevis, kā pienākas. Vai jūs domājat, ka man mana slava nekā nemaksā un es jums to ne aiz šā, ne aiz tā uzdāvāšu?» Viņš saņem rokas un lūdzas: «Čempiona kungs, padomājiet, jūs no šejienes aizbrauksiet, avīzēs tas neiekļūs, bet es esmu vietējais, par mani smiesies līdz nāvei, — jūs bou- soviešus nepazīstat. Lūdzu, ļaujiet gan sevi uzveikt, es jums piemaksāšu vēl piecdesmit kronu un maksāšu jūsu tēriņu traktierī, cik ilgi vien šeit būsiet.» Viņš mani tūliņ uzaicināja iekost, un es beidzot piekāpos, bet norunājām, ka viņš uzvarēs mani tikai pēc stundas ceturkšņa. Draugs mīļais, ko gan es ne- izcietos tanī vakarā! Cirks bija pilns, neraugoties uz trijkāršotu ieejas maksu, un šis Tuhičeka kungs svaidīja mani kā īsta čakste
[81] maijvaboli. Viņš mani tā žņaudza, ka man aptrūka elpas, viņš svieda mani smiltīs, ka es notirināju kājas kā varde. Es tikai turējos pie viņa, lai nepakristu aiz nespēka. Beidzot es nočukstu: «Nu!» — un viņš man tūliņ virsū un iesper pa krūtīm, pēc tam uzliek man kāju uz vēdera un klanās publikai. Es tev saku, tā bija tāda rēkšana, ka Sobotskā cilvēki izskrēja ielās vienā veļā un zvaniķis metās tornī zvanīt trauksmi, ka Sobot- skai nākot virsū prūši. Pēc tam direktora kundzei vajadzēja mani veselu nedēļu masēt, jo es biju kā salauzts.»