— Tā ir, puikas, — Sveiks nobeidza savu stāstu, — tāpēc ķeizariem arī nevar ticēt, ja viņi gribētu izšķirt lietu divkaujā vai grieķu-romiešu cīņā, — viņi arī var norunāt visādas blēdības. Jā, kad tāda cīņa vienreiz notika Prāgā, tad gan bija cita lieta: toreiz kāds vācu stiprinieks atplēsa mūsu Šmeikalam ausi un izdauzīja degunu, kas stipri pavairoja simpātijās pret Šmei- kala kungu. Viņš iztriepa asinis pa visu seju un noturēja runu, lai publikai rastos jēga, kas notiek ārzemēs, ja jau šitāds vācietis uzdrošinās tā uzvesties mūsu zelta Prāgā, slavu pilsētā. Vēlāk brīva stila, cīņā viņš gan tā atmaksāja Urbacham, ka vācietis mauroja kā vērsis, un divas vietu ierādītājas gandrīz vai garu izlaida, palīdzēdamas Šmeikala kungam rokām un kājām, lai tas berlinietis viņam nepaspruktu. Bet vakarā abi Vinohrados pie «Grafa» bija tā piedzēruši, ka tikai apkampās un skūpstījās, jo cīkstoņi mēdz izturēties viens pret otru bruņnieciski. Bet tas ir garš stāsts, to es jums pastāstīšu citreiz. Tagad man jāiet, varbūt jau izsniedz devu.
Viņš izgāja, un drīz vien atskanēja citā vietā:
— Puikas, rīt visā frontē sāksies uzbrukums, un mūsu 12. rota pirmā izies pret krieviem. Tāda pavēle pienākusi no paša ķeizara: viņam ļoti gribas, lai karš ātrāk beigtos.
Kamēr Sveiks izplatīja ierakumos paniku ar savām «klozeta telegramām», Baluns cītīgi karsēja uz uguns savu katliņu un saimniekoja. Mūžīgā bada mocīts, viņš bija kritis par upuri kaislībai, kas gan bija pārņēmusi visus kareivjus: izcinkot katliņa iekšieni un, izmantojot trauka substances maiņu, izdomāt jaunus ēdienus ar eksotisku garšu. Bieži vien Sveiks sastapa Balunu blakus blindažā spodrinot katliņu ar speķa ādiņu, viņš te sakarsēja katliņu, te berza tā iekšieni ar lupatu, lai tas laistītos kā sudrabs. Tad viņš izņēma no mantu somas dažādas tūtiņas un sainīšus un skaidroja:
— Vispirms ieliec gabaliņu speķa, tad piemet saberztu ķiploku un pāris piparu un jauj sacept. Pēc tam pieliec karoti miltu, pāris žāvētu plūmju un pielej tik daudz ūdens, lai atdziestot sabiezētu. Vēlāk iemet sīpolu, lai savārās; vari pielikt arī gabaliņu cukura, tikai neaizmirsti piemest sāli. Un, kad tu beigās pieliksi sauso buljonu un iedrupināsi maizi, tad iznāks tik labs ēdiens, kādu nedabūsi nevienā restorānā.
Šāda ēdiena panākumi bija viegli izskaidrojami, jo apgāde kliboja; krievi uzmanīja ceļus dienu un nakti plašā apkārtnē un padarīja pievedumus neiespējamus. Tikko bataljona vezumnieku rati sāka grabēt pie kāfla ciema, kad ielā jau plīsa šāviņi. Virtuve ieradās tikai uz rīta pusi un apstājās pusstundas gājienā no ierakumiem, tā ka kareivjiem nācās vilkties pie tās pa tumsu ar saviem katliņiem.
Kareivis gāja pēc ēdiena ar trim katliņiem un atnesa tanīs rīsu biezputru ar zarnu, aknu vai kuņģa gabaliņiem deviņiem cilvēkiem. Kareivji cītīgi taisīja jaunus caurumus bikšu siksnās. Maizi izsniedza pa ceturtdaļklaipam dienā, no Ementales siera kareivji saņēma tikai caurumus ar plānu apmali, kafijas konservi nebija lietojami, jo fabrikās pie kafijas piejauca klijas, speķa katrs saņēma mazu kumosiņu kā zaķa speķošanai. Tomēr Baluns iepratās vārīt arī no šā mazuma.
Kādu vakaru krieviem ienāca prātā apšaudīt ciemu, un viņi iedarbināja smagos lielgabalus, kas šāva visu nakti. Dienu ari šad un tad atsūtīja «ciema kukuli», lai nedomātu, ka viņi guļ, un tumsā apšaude pastiprinājās no jauna.
Virtuve neieradās, vezumniekus aizsūtīja atpakaļ, jo pirmajam vezumam šāviņš nogalināja zirgu un ienaidnieks raidīja šāviņus taisni uz ceļa. Ēdienu nedabūja divas dienas un ierakumos badojās.
Virsleitnants Lukašs atļāva apēst «dzelzs porcijas», bet tās
jau sen pārstrādātas atdusējās attiecīgā vietā. Kaut gan apakšvirsniekiem katru dienu bija jāpārbauda, vai kareivjiem konservi vēl ir, tos apēda slepeni, lai ievainošanas vai nāves gadījumā tie nepaliktu sanitaricm.
Karš mācīja cilvēkiem atjautību: kārbiņas uzmanīgi atgrieza pie pašas malas, izēda, aiztaisīja un nēsāja tukšas. Pārbaudē kareivjiem konservi vienmēr bija pilnā skaitā, un tikai pēc ilgāka laika nācās atzīt, ka pārbaudot kārbas jāpaņem rokā un jāaplūko tuvāk.