Pie neveiksminiekiem, ko pieķēra savas priekšniecības apkrāpšanā, piederēja arī Baluns, kas bija apēdis savu dzelzs porciju jau otrā dienā, tiklīdz viņam kāds izveicīgs kareivis bija parādījis, kā tas darāms. Tagad viņš izmisis skraidīja šurpu turpu, meklēdams, ko likt uz zoba, bet nekā nevarēja sadzīt, jo Lukaša konservi arī bija pagaisuši.
Baluns galīgi pazaudēja galvu un sāka runāt par pasaules galu un pastardienas tuvošanos. Viņš sēdēja blindažas kaktā un lasīja lūgšanas no mazas grāmatiņas, ko sieva bija atsūtījusi no mājām kopā ar šķiņķi, lai viņam netrūktu arī gara barības.
Tonakt krievi nāca uzbrukumā, bet viņus atsita. No rita viņi atkārtoja uzbrukumu; visā ierakumu līnijā plosījās elles uguns, priekšā, stiepļu aizsprostos un aiz ierakumiem krita šāviņš pēc šāviņa, un Baluns, aizspiedis ar rokām au:sis, atkārtoja:
— Tā stunda ir klāt! Vispirms mērdēja mūs. badā un tagad apkaus!
— Viss var gadīties, — Sveiks piekrita, atspiedies pie sienas, jo no tās satricinājuma varēja spriest, kādā atstatumā šāviņš sprāgst. — Un pirms nāves cilvēkam taisni pienākas kār- tīgi pa gavēt. Nomirt — tas ir svarīgāk nekā iet pie dievgalda. Pēc nāves taču cilvēks ieradīsies pie debess dievgalda, un tur tak neviens neies pilnu vēderu. Pašā kara sākumā, pēc Zamost- jes kaujas, feldkurati devušies uz kaujas lauku pasniegt svēto vakariņu, un viņiem aizgājis līdz kāds Zamostjes rabins paskatīties, vai nav kāda ievainota ebreja, kam vajadzētu pēdējā iepriecinājuma. Tā viņš iet ar kādu feldkuratu un skatās, kā tas izdara smagi ievainotiem pēdējo svaidīšanu, un tad pie viena krūma viņi atrod divus ievainotos — vienu kristīgo, otru ebreju. Feldkurats atlaiž savējam grēkus, svaida to un sniedz tam garīgo iepriecinājumu: «Mans dēls, tavas brūces ir smagas, un tava dzīve tuvojas beigām, bet nebīsties, jo vēl šodien tu redzēsi tā kunga vaigu un vienmēr skatīsi to nebeidzamā priekā.» Kareivis noskūpstījis krucifiksu un nomiris. Rabins arī noskaitījis lūgšanu pie ievainotā ebreja un, tāpat gribēdams iepriecināt tā dvēseli tālajā ceļā, sacījis: «Movše, es redzu, ka tu dzīvotājs neesi, bet neskumsti, jo katram pienāk stunda, kad tam savas šeftes jāpamet. Bet tu mirsi tādā nāvē, ka vēl šovakar ēdīsi vakariņas kopā ar Ābramu.» Tad kareivis nospļāvies un nopūties: «Dievs redz, ka es labāk gan būtu dzīvojis neēdis.» Tāpēc, Ba- lun, vecais grēciniek, sagatavojies ceļojumam uz debesīm!
Ba'uns nometās ceļos un sāka skūpstīt grāmatiņas vāku. Šāviņš pēkšņi sprāga tik tuvu, ka no griestiem nobira māli, un Sveiks zīmīgi noteica:
— Drīz kritīs te iekšā.
Šinī trakajā apšaudē pēkšņi ārpusē atskanēja balsis:
— Komandieri! Komandieri! Komandieri!
Šveik, paskaties, ko tur velns dīda! — virsleitnants Lukašs pavēlēja. — Nudien, būs raitnieks ar vēsti, lai dodam kājām ziņu.
Sveiks klupdams krizdams devās pa eju uz balss pusi, kas
nepārtraukti sauca: — Komandieri, komandieri! — un drīz atgriezās ar diviem kareivjiem, kas nesa uz muguras lielus un smagus maisus.
Deva? Siers, konservi, speķis? — virsleitnants steidzās viņiem pretī.
— Padevīgi ziņojam, obrlajtnanta kungs, mēs nezinām, kas tur ir, — viens no atnācējiem atbildēja, — bet te būs pulkveža Srēdera kunga raksts. Mums bija uzdots atgādāt maisus, lai tas maksātu ko maksādams, un apsolīta par to sudraba medaļa un nedēļa atvaļinājuma.
Virsleitnants steigšus atplēsa aploksni un pārskatīja nedaudzas rindiņas.
«Maisu saturu bez kavēšanās izdalīt bataljona kareivjiem, piekodinot izlietot taupīgi. Paraksts: pulkvedis Šrēdcrs.»
— Sasodīts, kas tur varētu būt? — virsleitnants sirdījās, taustīdams maisus. — Rokas granatas? Patronas? Raķetes?
Viņš pavēlēja Sveikam attaisīt maisus. Baluns, kurā bija uzliesmojusi cerības dzirkstele, metās Sveikam palīgā, jo domāja, ka maisos ir sausiņi.
Auklas, asa naža pārgrieztas, nokrita, Sveika rokas ierakās dziļi maisā un tad parādījās ar glīti saliktiem un sasietiem zīdpapīra sainīšiem. Sveiks pasniedza tos Lukašam.
— Kas tas varētu būt, dieva dēļ? — virsleitnants ievaidējās. — Papīrs, zīdpapīrs! Kareivjiem smēķēšanai? Bet tabaku taču vairs neizsniedz!
Lukašs neizpratnē nolūkojās maisos un tad pievērsa jautājošu skatienu atnesējiem kareivjiem.
Padevīgi ziņoju, — viens no tiem sacīja, — ka vakar ciemā ieradās visādi galvenie ārsti un apskatīja atejas. Pulkveža kunga kalpotājs vēlāk stāstīja, ka viņi runājuši, it kā ka- /-; / reivji izlietojot atejās tuvinieku vēstules, svēto attēlus un kunga un ķeizara fotogrāfijās, jo frontē esot liels papīra trūkums un no tā mazinoties cienība pret ģimeni, ticību un pastāvošo iekārtu. Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka sitas papīrs tad būs . . .
—• Jēzus Marija! — Sveiks līksmi iesaucās. — Mums te atsūtīts brūns, balts, sārts un debeszils! Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es vēl neesmu redzējis tik skaisfu klozetpapīru! Te ir pat rullīši ar uzrakstu: «Tīrība — veselības sargs.» Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, tagad būs īsts prieks iet sevis pēc! Kad puišiem izsniegs šo papīru, tad viņi sēdēs uz bedres
malas augu dienu. Tik mīksts kā dūnas, un nemaz nemana, ka pieduras! — Sveiks dega sajūsmā.
— Sveik, klusāk! — Lukašs nošnācās un pagriezās pret kareivjiem: — Paziņojiet pulkveža kungam, ka mmms jau trīs dienas nav ne maizes, ne sausās devas, ne viras, ne konservu; paziņojiet viņam, ka mums izbeidzas munīcija un pa tālruni es nevaru sazvanīties. Paziņojiet viņam, ka es likšu izdalīt šo klo- zetpapīru, tiklīdz ienaidnieks beigs apšaudi. Patlaban tas kareivjiem nav vajadzīgs.
Baluns lauzīja rokas, raudzīdamies maisos, kareivji gatavojās aiziet, un Sveiks nekavējās pastiprināt virsleitnanta aizrādījumus:
— Jūs paši redzējāt, zēni, kā krievs ārdās. Pasakiet pulkveža kungam, ka mūsējiem no bailēm visiem dibeni kā aizmūrēti, tā ka tur ne salmiņa neiespraudīs. Pasakiet viņam, ka pie mums neviens vairs neiet sevis pēc un ka . ..