— Sveik, kuš! — aizkaitinātais virsleitnants uzkliedza, un Sveiks mīksti un sirsnīgi uzrunāja viņu:
— Es nemaz nebrīnos, obrlajtnanta kungs, ka jums šis klozetpapīrs laupījis dvēseles līdzsvaru; man arī reiz bija lielas nepatikšanas ar to maitu. Tas notika, atļaujiet ziņot, toreiz, kad es biju par mācekli Kokoškas kunga drogu preču veikalā Peršfinā. Pusdienu laikā es paliku veikalā viens, jo pārdevēji aizgāja ēst, bet šefa kungs rakstīja kantorī. Reiz ienāk kāda kundze un prasa krēmu roku kopšanai. Es paskatos atvilktnē — lcrema vairs nav — un saku: «Mums, lūdzu, nav,» — un viņa aiziet. Bet vecais Kokoškas kungs tūliņ ierodas apvaicāties, ko viņai vajadzējis, un, kad es visu paskaidroju, saka man: «Tā tu, Pepik, nekad vairs nesaki. Ja nav vienas lietas, piedāvā otru, līdzīgu, jo, taisnību sakot, tas viss ir viens un tas pats.» Un pie tam iecērt man pliķi. Reiz atkal pusdienu laikā ienāk kāda dāma un saka: «Lūgtu piecus sainīšus klozetpapīra!» Bet mums todien viss klozetpapīrs bija pārdots un jauns sūtījums vēl nebija pienācis; es gribēju viņai jau to teikt, bet tad atcerējos šefa kunga pamācību un atbildēju: «Klozetpapīrs, cienītā kundze, mums viss pārdots, bet stikla papīrs un smilšpapīrs ir katrā daudzumā. Lūdzu, ar cik loksnēm varu jums pakalpot?» Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es toreiz dabūju no Kokoškas kunga tik daudz pļauku, ka man vēl tagad atceroties ausis svilst. Kokoškas kungs vispār bija ļoti stingrs kungs; viņš atlaida Tauchena kungu, savu labāko pārdevēju, par to vien, ka tas kādai namsaimnieka jaunkundzei, kas bija ienākusi veikalā un jautāja: «Lūdzu, vai jums ir kaut kas pret nakts pama- šām?» — bija atbildējis: «Lūdzu, jaunkundz, man tās ir arī dienu, kad es jūs ieraugu.»
Baluns aizmiga uz maisiem ar negaidīto saturu, Lukašs izgāja ārā, kad šaušana pierima, un Sveiks sāka nokravāt raibos papīra sainīšus gar sienu un, raudzīdamies tanīs, noteica:
— Žēl, ka nav iedomājušies atsūtīt konfeti un serpentinu.
Ap pulksten deviņiem šāvieni apklusa, un krievi atsūtīja parlamentarus ar pamiera piedāvājumu, lai varētu savākt ievainotos un apglabāt kritušos. To nebija mazums, un tie gulēja tepat pāris sojus aiz austriešu dzeloņstiepļu aizsprostiem. Kad formalitātes bija nokārtotas, virsleitnants Lukašs norīkoja bataljona darba komandu krieviem palīgā pie kapu rakšanas. Komandas vecākais pēc brīža atsūtīja ziņu, ka starp kritušajiem ir arī austrieši, jo patruļa un sargposteņi nebija paguvuši atgriezties un krituši abpusējā apšaudē.
No ciema ieradās virtuve, atbrauca vezumnieki ar maizi un devu. Ierakumi atdzīvojās, no blindažām pacēlās dūmi. Otra darba komanda laboja apšaudes nodarītos bojājumus. Paēdušie, apmierinātie kareivji izrāpās no ierakumiem un noraudzījās kapraču un sani taru darbā. Sanitari nesa ie va inotos uz aizmuguri, bet nogalinātos izģērba un sakrāva grēdās, kuras auga augumā pēc katras nestuvju iztukšošanas.
Krievi arī parādījās pakalnē pie saviem ierakumiem; viņi nostājās, mīdīdamies no vienas kājas uz otru, raudzījās tajos cilvēkos, kurus nakti bija gājuši nogalināt un kuri savukārt varēja nogalināt viņus, un stulbi vērās kaujas laukā. Pēkšņi viņu vidū parādījās liels, raibs suns. Tas kritušajiem piegrūda klāt purnu, izlīda caur krievu aizsprostiem., smilkstot aiz sāpēm, kad dzeloņi plēsa tam ādu, un pieskrēja pie līķu grēdas, kur strādāja kaprači. Apostīja visus, apmeta ap tiem loku un metās taisni uz austriešu ierakumiem, neklausoties saucienos:
•— Kazbek! Kazbek, atpakaļ!
Suns izkļuva caur aizsprostiem, izlienot stieplēm pa apakšu, un skrēja uz ierakumiem, it kā meklējot kādu, tad ielīda blin- dažā, kur sēdēja Sveiks ar citicm kareivjiem, apspriezdami stāvokli pēc kaujas un uztura saņemšanas.
— Obrlajtnants pieprasīja nomaiņu, — Sveiks apgalvoja,
— nakti mūs nomainīs.
— Ja mūs gribētu nomainīt, — kapralis Ritina iebilda,
— tad mums nebūtu sūtījuši ne ēdienu, ne maizi. Aiz mums, biedri, nav nevienas dzīvas dvēseles, mēs te paliksim, kamēr mūs visus apkaus.
— Paskat, puikas, suns! Bet taisni tāds pats kā mans Vor- žechs mājās! — pēkšņi iegavilējās kareivis Malijs, būdnieks no Taboras. — Voržech, nāc šurp, su, su!
Viņš klakšināja mēli, un suns, asti luncinādams, pienāca klāt, ļāva, lai to noglāsta un paņem aiz kakla saites. Malijs, laimīgs, ka atradis šeit kaut ko pazīstamu, apkampa suni un skūpstīja to:
— Labs sunītis, labs, godīgs sunītis! Un kas viņam par skaistām acīm! Nevienam visā pasaulē nav tik skaistu acu kā dzīvniekiem, biedri. Man mājās bija aršanai pāris vērsēnu, es pats viņus izaudzēju. Un šiem vērsēniem bija tādas acis, tādas skaistas acis, ka jaunavai Marijai nevarēja būt pārākas. Biedri, Malijs nošņaukājās, — es tikai šito vērsēnu dēļ vien dzīvoju!
— Dīvaina lieta: dzīvojis vēršiem, bet mirsi par kungu un ķeizaru, — Sveiks piezīmēja pie šā dvēseles kliedziena. — Zini, draugs . . .
Viņš apklusa, jo ārā kļuva dzirdamas satrauktas kareivju balsis, tad virsleitnanta Lukaša balss, sniedzot ziņojumu. Pēc tam viss noklusa., bet blindažā ielīda kareivis, čukstot:
— Viņi atnākuši tāpēc, ka pamiers, citādi gan te neviens nelīstu. Inspekcija, puiši: pulkvedis, sveši virsnieki, ārsti un ģenerālis.
Ierakumiem tiešām tuvojās galvenais ārsts Dr. Vitrovskis, tas pats, kas nakti bija atsūtījis klozetpapīra saiņus. Galveno ārstu bija apstājusi iedoma, ka dizenterija, kolera un tifs frontē rodas tāpēc, ka atejās trūkst papīra, tādēļ viņš tagad apstaigāja ierakumus, pārliecinādamies, kā atsūtīto papīru izlieto. Pie tam viņš skaidroja saviem pavadoņiem:
- Jā, meine Herren, tīrība ir ļoti svarīga lieta. Pret saslimšanu un mirstību var cīnīties tikai ar klozetpapīra palīdzību.
Izteicis šo augsto gudrību, viņš, iedams savu pavadoņu priekšgalā, atstāja atejas, bet sadūrās ejā ar dīvainu procesiju. Divi kareivji nesa uz brezenta gabala kailu cilvēku, kas drudžaini svaidījās, raustījās, mētājās un acīm redzot nekādi nespēja valdīt savus muskuļus.