Выбрать главу

—   Was ist?[82] — viņš uzprasīja, apturot kareivjus.

—   Padevīgi ziņoju, — pirmais pārbiedēts izrunāja, nolaižot brezentu ar kailo cilvēku zemē, — tas ir dzīvs mironis. Viņam vajadzēja būt beigtam, bet viņš ir dzīvs; viņš bija starp kritu­šajiem un pēkšņi atdzīvojās.

—   Nervu satricinājums no šāviņa eksplozijas, — Dr. Vitrov- skis pašapmierināti konstatēja. — Paskatieties, kungi, tas ir skaists, klasisks, lielisks gadījums. Mūsējais vai krievs? — viņš uzprasīja, noliecies pie kailā cilvēka.

Cilvēks uz brezenta neprātīgu skatienu vērās apkārtējos un neatbildēja. Tad ģenerālis pieliecās viņam pie pašas auss un uzkliedza:

—   Mūsējais vai krievs? Čechs, ungārs, vācietis, polis?

Bet atbildes vietā ķermenis sāka vēl negantāk locīties, kājas

raustījās un svaidījās kā dejā, rokas kaut ko tvēra, pirkstiem sažņaudzoties un izplešoties. Calvenais ārsts uzbrēca:

—   Saki; austrietis vai moskalis?

Lukašam pārskrēja tirpas, raugoties uz nelaimīgo, kura galva sitās pret zemi, atlēkdama no tās, it kā būtu no gumijas. Arī galvenajam ārstam kļuva neērti, un viņš atkāpās pie kareiv­jiem, kas bija sapulcējušies ap šo neredzēto ainu.

—   Kas viņu pazīst? Vai tas ir mūsējais vai ienaidnieks?

Neviens nekā nezināja, bet piepeši kaut kur no aizmugures

izlauzās pie paša ģeneraļa krietnais kareivis Sveiks un, ieskatī­jies sejā cilvēka paliekām, kas raustījās krampjos pie virsnieku zābakiem, laipni smaidot, sacīja:

—  Padevīgi ziņoju, jūsu ekselence, ka tas ir cilvēks. Redziet, kad cilvēki izģērbjas līdz pašai ādai, tad, padevīgi ziņoju, viņi ne ar ko neatšķiras un grūti noteikt, no kurienes un no kādas valsts viņi ir. Tāpēc, jūsu ekselence, ari suņiem liek numurus uz kakla saites un vistām un zosīm uzmauc uz kājām gredzenus, lai uzzinātu, kam tās pieder. Michlā, atļaujiet padevīgi ziņot, reiz dzīvoja kāda Kruceka kundze, piena tirgotāja, un tai pie­dzima trīnīši, trīs meitenes. Viņa bija to miesīga māte, un tomēr viņai vajadzēja uzkrāsot tām ar tintes zīmuli dažādas zīmes uz dibentiņiem, lai nesamainītu savus bērnus pie barošanas.

—   Ja, Ja, das ist wahr. Das ist Mensch. das ist noch Mensch, — Dr. Vitrovslcis pamāja saviem pavadoņiem. — Also, meine Herren, weiter, weiter![83]

Aiz viņa muguras no'oālušais virsleitnants Lukašs rādīja Sveikam uz kaklu un izbāza mēli, likdams tam saprast, lai tur

muti un neizrunā atkal ko tādu, par ko draudētu pakāršana.

*

Bataljonu ierakumos nenomainīja, un apnicīgā dzīve vilkās atkal tālāk dienu no dienas. Netīrība un kašķis pieņēmās, utis sasvīdušajā un ilgi nemainītajā veļā vairojās, un karš, ko pret tām veda ar acīm un pirkstiem, palika bez panākumiem. Nagi. knaukšķēja no rīta līdz vakaram kreklu un apakšbikšu vīlēs, bet otrā dienā viss sākās no jauna. Pat Lukaša izolētais stāvoklis blindažā, kur tam nenācās tieši saskarties ar kareivjiem, nepa- glāba viņu no utīm. Kādu rītu Sveiks ieraudzīja, ka virsleitnants vienkārši pagrābj padusē un sviež utis zālē; tās bija lielas, noba­rojušās, un Sveiks redzēja, kā tās krītot izstiepj kājas.

—   Padevīgi lūdzu, — viņš pieklājīgi iesāka, — vai jums, obrlajtnanta kungs, ari ir utis? Es jūs, padevīgi ziņoju, notrieptu ar dzīvsudraba ziežu, man ir liela kārba. Tad jums, obrlajtnanta kungs, utis būtu gan, bet tās jums vairs nekostu.

Lukašs pieņēma priekšlikumu ar pateicību un paļāvās kute­līgajai procedūrai, ko izpildīja Sveika rokas. Pēc tam, apvilcis kreklu, viņš piegāja pie čemodānā un izņēma no tā bronzas medaļu.

—   Se, Sveik, nēsā to, es tev dodu jau uz priekšu. Tā ir me­daļa par drošsirdību un par to, ka nepamet savu virsnieku briesmās.

—  Jūs patiesi bijāt briesmās, obrlajtnanta kungs, — Sveiks iesmējās, — vēl viena diena — un utis jūs būtu noēdušas. Pade­vīgi ziņoju, ka es aizeju uz mežu pēc malkas.

Krievi atkal sāka šaut. Pienāca jau vakars, bet Sveiks ar malku nerādījās. Nekad viņš nebija palicis tik ilgi, un virs­leitnants sūtīja Balunu pameklēt viņu pa ierakumiem.

Pēc brīža Baluns atgriezās pārbijies un noraudājies un at­veda līdz kādu svešu kareivi. Viņš nostādīja to virsleitnanta priekšā un sāka šņukstēt:

—  Aiz Kristus žēlastības Šveiks jau ir dieva priekšā. Mežā viņu nošāvuši.

—   Šveiku? Kas nošāvis Šveiku? — Lukašs uzbrēca Balunam.

Baluns raudot norādīja uz kareivi, un tas sacīja, pasnieg­dams virsleitnantam skārda kārbiņu:

—   Padevīgi lūdzu, te ir tā kareivja personības apliecība, kuru mežā atraduši nošautu. Viņš ir no jūsu rotas, obrlajtnanta kungs, lajtnanta kungs lūdz, vai jūs neatsūtītu kādu apskatīties, varbūt vina biedri paši gribētu viņu apglabāt.

Virsleitnants attaisīja kārbiņu: nebija šaubu, apliecība pie­derēja Sveikam. Lukašam likās, ka viņam ledus gabals noslīd pa ķermeni no galvas līdz papēžiem.

—   Kur viņš ir? Vai viņu atnesa te? — viņš ar pūlēm izrunāja.

—   Nē, padevīgi ziņoju, viņš vēl ir mežā. Granatas čaula ķērusi viņam galvu.

Virsleitnants steidzās līdzi kareivim, kamēr Baluns raudot un vaimanājot savāca kareivjus kapa rakšanai un tad sekoja virsleitnantam.

Mežmalā gulēja nogalinātais kareivis; viņš bija tikai biksēs, blūze, pie kuras mirdzēja trīs medaļas, karājās koka zarā virs viņa. Nogalinātā kājas bi ja kailas, zābaki atradās gabaliņu tālāk. Galva bija pilnīgi sašķaidīta, asinis un smadzenes pajukušas visapkārt. Virsleitnants apskatīja blūzi ar medaļām, kas neap­šaubāmi piederēja Šveikam, un, noņēmis medaļas, aizžņaugtā balsī pateica kareivjiem:

—   Izrociet viņam kapu tur zem tā ozola!