Выбрать главу

Rīkle viņam sažņaudzās, acīs saskrēja asaras, un viņš gāja projām, domās atkārtodams: «Tātad ari Sveiks! Nabaga Sveiks!» un viņam likās, ka tagad pienākusi viņa kārta.

Baluns atgriezās vēlu, grīļodamies kā saslimis. Viņš uzsildīja virsleitnantam vakariņas un, nosēdies pie sveces, izvilka lūg­šanu grāmatu.

—  Mēs viņam, zelta dvēselei, uzlikām uz kapa lielu bērza krustu, viņš taču, nabadziņš, guļ neiesvētītā zemē kā kāds dieva lopiņš.

Lukašs neatbildēja. Baluns attaisīja grāmatu un sāka pus­balsī skaitīt aizlūgumu par mirušo dvēselēm.

Virsleitnants drīz vien apgulās, b; et Baluns turpināja savas lūgšanas.

—    Aizlūgsim par dārgo mirušo dvēselēm! Dod, ak kungs, viņiem atdusēties mūžīgā mierā, un lai tava gaisma nekad vi­ņiem nenodziest! Miers viņu pīšļiem! Pieņem sava kalpa dvēseli, dievs, ko tu esi pie sevis aicinājis, — kad piepeši brezents, kas sedza ieeju, pacēlās un blindažā klusām ieslīdēja balts tēls.

—   Klokotas dievmāte! Šveika gars! Viņam nav kapā miera, — Baluns, zobiem klabot, virzījās uz guļošā virsleitnanta pusi. Baltais tēls apstājās pie sienas un sāka taustīties ap pa­kārto mugursomu. Baluns, vairāk miris nekā dzīvs, turēja sev priekšā lūgšanu grāmatu un piesauca dievu:

—   Svētās trīsvienības vārdā, atkāpies, sātan! Mūsu kunga, dēļ, kas miris krustā, neved kārdināšanā nevainīgas dvēseles!

—   Balun, teļš tāds, neāksties! Vai tu esi ķerts vai pārdzē- ries? — klusām atskanēja no parādības mutes. — Dieva dēļ, netaisi troksni, neuzmodini obrlajtnantu, gan jau es kaut kā izcietīšu līdz rītam..

—  Jēzus Marija, viņš grib te palikt līdz rītam! — Baluns iespiedzās un uzkrita Lukašam virsū, kliegdams: — Sveika gars!

Virsleitnants nosvieda segu un uzlēca kājās.

—   Balun, vai tu jucis esi, vai? Kas te notiek? — viņš uz­bruka kalpotājam.

Tad viņam tuvojās balts stāvs, pielika roku pie cepures naga un izrieza krūti:

—   Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es malku neat­nesu, jo mežā man kāds nozaga formas tērpu. Es to noliku uz skudru pūžņa, lai skudras izlasa utis un to oliņas, — tas, obrlajt­nanta kungs, ir ļoti praktisks līdzeklis. Skudras tā visu izlasa, ka taisni prieks redzēt. Pēc tam, padevīgi ziņoju, es nomazgāju strautā kājas un mazuliet nosnaudos, un pa to laiku manas drē­bes bija pagalam. Es, obrlajtnanta kungs, kaunējos nākt tāds dienas laikā, lai nebūtu piedauzīgi. Padevīgi lūdzu izsniegt man jaunu formas tērpu un sodīt zagli, kas man nozadzis manas medaļas. Stāsta, ka 110 māsu rotas kāds esot kritis, obrlajtnanta kungs.

—   Dabūsi drēbes, dabūsi, Šveik, — virsleitnants atvieglots noteica. — Zini, Sveik, man tevis dēļ bijis daudz raižu, bet, ja tevi tiešām būtu nošāvuši, tad man gan būtu bēdīgs prāts.

—   Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, — Sveiks mīļi pa­smaidīja, — ka tad es jūsu dēļ pacentīšos palikt dzīvs.

Baluns tikmēr bija atjēdzies un, aptaustījis Sveiku un ierau­dzījis, ka tas pīpē, beidzot noticēja, ka tas nav nekāds gars. Viņš pastāstīja Sveikam, kādas lieliskas bēres tam sarīkojuši un ka šrapnelis nogalinājis zagli. Sveiks, izdzirdējis, ka medaļas pa­glābtas, noteica:

—   Un es pat uz tām neuzrakstīju: «Kas tās nozags, tam roka nokaltis.» Zaglis paspēja uzvilkt tikai bikses, kad jau nāve viņu sodīja. Sazin kas vēl būtu bijis, ja būtu uzvilcis arī blūzi, —

tad ar viņu varēja notikt vēl kas ļaunāks.

*

Nedēļu pēc šā notikuma krievi atkal devās uzbrukumā. Viņu lielgabali jau bija piešaudījušies, šāviņi krita austriešu ierakumos, un zeme pārvērtās īstā ellē. Divpadsmit stundas šāviņi sprāga vienā laidā, saplosot aizsprostus, izārdot blindažas un sakropļojot cilvēkus. Pievakarē, kad šaušana mazliet aprima, ierakumos atskanēja saucieni:

—   Zurūck! Zurūck! Aile zurūck![84]

Bataljons nevis atkāpās, bet skrēja, un kareivji nebija sku­bināmi, jo laiku pa laikam iztālēm aiz viņiem atskanēja krievu gari stieptais «urā-rā-rā-rā» un tas paātrināja viņu soļus. Viņi gāja līdz pusnaktij, brizdami pa smiltīm līdz ceļiem vai iestrēg- dami tumsā vēl dziļāk purvā. Beidzot viņi sasniedza kādu ciemu un, nomocījušies un noguruši līdz nāvei, salīda siena šķūņos. Ienaidnieks nesekoja un ļāva viņiem atpūsties līdz rītam. Vēlāk gan ciemu apšaudīja ar šrapneļiem.

Virsleitnants Lukašs pavēlēja atkāpties tālāk un mēģināja izkļūt ar savu bataljonu uz šosejas. Pie tās viņi nonāca drīz, bet tur valdīja neiedomājams chaoss. Te viens, te otrs vezums apgāzās un aizturēja kustību uz ilgu laiku, kamēr kāds to iegrūda grāvī. Kareivji tūliņ pievāca no vezumiem konservus, maizi, cukuru, nevērojot to, ka virsnieki sita tiem ar stekiem un draudēja ar revolveriem. Sveiks arī pievienojās vezumu izlaupītāju baram un piekrāva sev pilnu mugursomu ar kon­serviem, par ko izpelnījās pieredzējuša karavīra uzslavu:

—  Labi darīts; šādas mantas jāglabā, pārējo visu var aiz­sviest. Ja tev ir karote, katliņš un pilna soma, tad tu karā nepazudīsi, jo tas dzīvības uzturēšanai vajadzīgāks nekā šautene.

Virsleitnantu Sveiks jau sen bija pazaudējis, Balunu nebija redzējis kopš paša rīta. Viņš mierīgi kustējās līdzi cilvēku

straumei, kura te piestājās, te sasvārstījās, te vaidēja un lādē­jās, bet tomēr virzījās uz priekšu. Dzinēji iztrieca uz šosejas lopu baru, lai pagūtu nogādāt drošībā; vesels bars vēršu, govju un teju sajaucās ar pelēkzilās armijas varonīgajiem karavīriem. Bet ienaidnieks tuvojās straujā tempā; drīz vien artilērija sāka raidīt šrapneļus uz ceļa veselām zalvēm. Nabaga četrkājainie lopiņi, kas nebija pieradināti izbeigt savu dzīvi šādu bengalisku uguņu gaismā, neizturēja: viņi sāka trakot, ārdīties un lauzties iekšā blīvajā cilvēku pūli. Uz šosejas izveidojās veseli kamoli, kas svaidījās no vienas puses uz otru: ievainotie dzīvnieki, apdulluši no sāpēm un bailēm, metās pāri grāvjiem, sabradājot visu savā ceļā. Krievi pievienoja šrapneļiem granatas, un viena nokrita taisni šosejas vidū, un jūklī, kas sacēlās ap to, norisi­nājās traģēdija, ko tikai retais paguva pamanīt. No milzīgā dūmu staba izauļoja ražena, stalta govs, metās pilnā sparā uz priekšu noliektu galvu un iegrūda savus garos, smailos ragus mugursomā kādam kareivim, kas soļoja pa šosejas malu. Tad viņa aizjoņoja pa tīrumu, bet viņas ragos svaidījās aiz mugur­somas siksnām aizķēries kareivis, plātījās rokām, spārdījās kājām un kliedza: