— Stāt, stāti Tevi nošaus par valsts nodevību! Nē, tā tikai man vēl trūka!
Astotā Donas kazaku pulka patruļa uzmanīgi, soli pa solim, virzījās uz priekšu, izlūkodama ceļu savai vienībai, kas devās nomainīt pozīcijās nomocītās III Kaukaza armijas korpusa daļas. Pieci, kazaki klusām jāja pa lauku ceļu, turēdami garos piķus nolaistus zirgiem gar sāniem. Krūmu malā viņi apstājās, nokāpa no zirgiem un veda tos tālāk pavadā. Horunžijs (apakšleitnants) gāja pirmais. Pēkšņi viņš atskatījās un nošņāca: «Ložis!»[85]
Visi picplaka pie zemes, tad virsnieks rāpus ielīda pašā biezoknī, kur bija dzirdama īdēšana, mīņāšanās un cilvēka balss. Pēc mirkļa viņš atgriezās un čukstot deva pavēli; kazaki uzlēca zirgos un puslokā ielenca pļaviņu ceļa tuvumā. Sagatavojušies uzbrukumam, pieliekuši pīķus, izvilkuši zobenus, viņi gaidīja pavēli, bet tā nesekoja, un tad kazaki paši ieraudzīja ērmīgo ienaidnieku, kam bija taisījušies uzbrukt. Pļaviņā ganījās liela, raiba govs, ko turēja saitē cilvēks saplosītā austriešu formas tērpā. Saite bija apsieta govij ap ragiem. Tad cilvēks piesēja govi, palīda zem tās un sāka slaukt pienu bļodiņā, runādams pie sevis:
— Re nu, raibaļiņ, tagad mums būs abiem jādzīvo mežā kā vientuļiem. Tu man dosi pienu, lai es nenomirstu badā. Nu, raibaļa, dod vairāk, nedari sev kauna: svētajai Genovevai bija tikai stirna, un ir tā deva pietiekami piena iztikai, bet tu taču esi Fmentales govs!
Horunžijs pamāja tuvākajam kazakam, tas pienāca klāt, un virsnieks nočukstēja:
— Vojennopļennij? Sumasšedšij što-ļi?[86]
— Vaše blagorodije, — kazaks čukstus aizrādīja, — u ņego vintovka.[87]
— Tiešām? — virsnieks nobrīnījās un tikai tagad ieraudzīja, ka govs slaucējam patiešām plecā šautene.
— Nu, vperjod, rebjata![88] — viņš uzsauca, un četri jātnieki izauloia pļaviņā, notēmēja pīķus cilvēkam pret krūtīm un nokliedza:
— Ruki vercb![89]
Cilvēks kareivja drēbēs pacēla rokas. Kāds kazaks no'ēca no zirpa un atņēma viņam šauteni. Virsnieks piegrieza zirgu pie gūstekņa un prasīia:
— Ti kto takoj? Što ti zdes delaješ?3
Cilvēks atpogāja blūzi, atrāva kreklu uz krūtīm un izmisis iesaucās: — Nonāvējiet mani, es esmu nodevis savu kungu un ķeizaru!
— Tad jūs arī utis ēd nost? — kazaks melancholiski atbildēja, saprazdams, ka gūsteknis rāda utu noēsto miesu. — Nāc nu, pan, gūstā, dabūsi krievu biezputru ēst. Marš, marš!
Paņēmis gūstekni aiz pleca, viņš pamanīja trīs medaļas pie tā blūzes un, pateicis virsniekam: — Vot svoloč, u ņego kresti, značit, na naševo brata streļal,[90] — iecirta kareivim pļauku, norāva medaļas un iebāza kabatā. Tad viņš veda gūstekni atpakaļ
uz štabu, turēdams aiz siksnas, bet tas, pagriezies pret viņu, noteica:
— Govi nekaujiet, viņai daudz piena. Re nu, stāstīja, ka jūs esot mūsu brāļi, bet jūs esat tādi paši brāļi kā tie Roztočili Slivenecē, kas uzšķērda viens otram vēderu. Neturi mani tā, es jau nebēgšu. Kesnericē dzīvoja kāds stiepļu tinējs, Fujačeks vārdā, tas iekrāva policistam pa purnu, kad šis viņu tā veda.
Viņi nonāca pulkā, un kazaks noveda gūstekni uz stabu; formas tērpi mirdzēja vienā zeltā un sudrabā, tā ka noskrandu- šajam austrietim acis vien iepletās. Resns virsnieks uzsauca viņam:
— Vot, vojennopļennij! Kažetsja, živoj iazik! Kak tvoja famiļija?[91]
— Padevīgi ziņoju, ka esmu neprecējies, — gūsteknis atbildēja, — bet tas ļoti laipni no jums, jūsu godība, ka jūs apvaicājaties par manu sievu un bērniņiem.
1 Mu]ķis, jokupeteris!
2 Pasaki savu vārdu!
Virsnieks pagriezās pret savējiem ar jautājumu;
— Durak, čudak?1 — un, lauzīdams vācu valodu, teica gūsteknim: — Sagst du dein Name.2
Tad kareivis pēkšņi saslējās, ieurba savu skatienu pulkveža acis, lai tas saprastu, ka viņa priekšā atrodas ienaidnieka karaspēka pārstāvis, un atbildēja skaļā balsī, kas pārlidoja Ukrainas stepes, visu plašo Krieviju līdz pat Uraliem, pāri Sibīrijai, pāri Kaukazam līdz Melnajai jūrai:
— Jozefs Sveiks, Prāgā, Bojišti ielā, «Pie kausa»!
JAROSLAVS HAŠEKS UN VIŅA ROMĀNS
Krietnais kareivis Sveiks ietilpst pasaules satirisko tēlu galerijā. «Sveika dēkas» likumīgi ierindojušās līdzās Dikensa «Pikvika kluba piezīmēm» un Saltikova-Ščedrina «Šolaiku idilei». Mēs sakām «Sveiks» tāpat, kā sakām «Pik- viks», un atrodam šo apzīmējumu prototipus ne tikai Čechoslovakijā un ne tikai Anglijā vien.
Jaroslavs Hašeks licis savas satiras pamatos čechu nacionalo materialu, Sveiks savā dabiskajā veidā radies noteiktos vēsturiskos apstākļos. Taču ",ern reālistiskās nacionalās čaulas viņā atrodamas plašāka tipiskuma pazīmes, tāpēc Sveiks sastopams daudzās vietās tālu aiz savas dzimtenes robežām. Sveiks ir paplašinājis sava laika robežas. Vecā Cechija, kas ietilpa Austroungārijas monarehijas sastāvā, sen vairs neeksistē. Taču Sveiks joprojām dzīvo. Viņš nav zaudējis savu asumu kā satirisks tēls, jo nav tikai amizants varonis, kas mēdz nokļūt visādās smieklīgās situācijās, bet literārs tips, kas liek domāt par skaudrām mūsdienu problēmām.