Kas tad ir Sveiks?
— Vai jūs esat idiots vai tikai izliekaties par idiotu? — jautā virsleitnants Lukašs, leitnants Dubs, kara tiesas priekšsēdētājs un daudzi citi.
— Padevīgi ziņoju, ka esmu idiots, — atbild Sveiks ar laipnu smaidu.
Zināms, ka viņš nav idiots vai, pareizāk sakot, viņu par tādu var uzskatīt
tikai birokrātiskie idioti. Īstenībā viņš ir pats gudrākais cilvēks romānā. Viņš ir tautas veselīgā saprāta iemiesojums. Ar to izskaidrojama viņa personiskā pievilcība, kuras ietekmē negribot nokļūst tādi cilvēki kā virsleitnants Lukašs, kuru vēl nav galīgi samaitājis Austrijas militarais režims un kurā vēl saglabājušās šādas tādas cilvēciskuma atliekas.
Leitnants Dubs, līdz galam izveidots Austrijas militārisma produkts, raugās uz Sveiku ar aizdomām kā uz politisku aģitatoru, revolucionāru. No viņa Viedokļa Sveika naivitate ir tikai maska. Tā gan doma ne tikai trulais Dubs vien. Tā ir gatavs domāt ari dažs labs lasītājs.
Bet vai patiešām Sveiks ir satiriska maska? Daļēji, dažos gadījumos tā tas ir. Atsevišķās epizodēs Sveiks izliekas naivāks, nekā patiesībā ir. Tādas ir ainas, kur Sveiks ņirgājas par ģenerāli, kas inspicē bataljonu. Taču visumā Sveika satirisko tēlu nevar saukt par masku. Tas ir daudz sarežģītāks.
Maska ir nekustīga. Tā aizstāj dzīvu personu, pašai tai dzīvības trūkst.. Taču Sveiks saista tieši ar savu pilnskanīgo vitalitati. Tur slēpjas satīriskā tēla mākslinieciskais spēks, tā reālisms. Ļoti daudz kas Hnšeka romānā saista taisni ar attēlojuma patiesīgumu, vienkāršību un tiešumu. Hašeks nepadara savu varoni gudrāku, nekā tam jābūt pēc notikumu gaitas un iekšējās loģikas. Sveiks neizliekas, kad tirgojas ar suņiem un krāpj pircējus. Tāds viņš ir. Viņš neliekuļo arī tad, kad izrāda pieķeršanos virsleitnantam Lukašam. Viņš neslēpjas aiz maskas, kad atrod aizmugurē sagūstīta krievu kareivja formas tērpu un uzvelk to sev mugurā. Sveiks patiešām ir naivs un diezgan vientiesīgs, bet reizē ar to viņš ir labs novērotājs, viņam piemīt spējas uztvert parādībās to smieklīgo pusi un atmaskot Austrijas militārismā ārējo efektīgo formu. Sveiks nav maska — viņš norauj maskas citiem. Sveiks ņirgājas par visu līdz pamatiem satrunējušo monarchiju, bet viņš smīn arī pats par sevi.
No jautājuma, kas ir Sveiks, izriet jautājums, kas ir Jaroslavs Hašeks, Sveika autors. Cechu buržuāziskās kritikas negantie uzbrukumi romanam vislabāk apliecināja šā dar-ba satirisko spēku. Hašeka romanam noliedza tiesības saukties par satīru. Romana autoru nievājoši piesaistīja pie paviršiem humoristiem, feļetonistiem, turklāt «netikumiskiem», «nepieklājīgiem». Tas pierāda, ka Hašeka satira sasniedza savu mērķi. Ne velti leitnants Dubs Sveika dzēlīgos stāstus attiecināja uz sevi. Literārie «dubi» apveltīja Hašeku ar tādiem pašiem lāstiem kā leitnants Dubs Sveiku.
Sveika sarežģītais tēls saistīts ar visiem romana satīriskajiem metiem, ar to vēsturisko situāciju, kas atspoguļota romānā.
Bet vispirms dažus vārdus par autoru.
Jaroslava Hašeka literārā biogrāfijā ir īsa. Viņš dzimis 1883. gadā, miris 1923. gadā. Pēc sociālā stāvokļa viņš piederēja pie čechu sīkburžuaziskās inteliģences. Agri viņš sāka darboties kā žurnālists un rakstnieks un parādīja neikdienišķu satiriķa un humorista talantu. Viņa politiskajiem uzskatiem trūka noteiktības. Kādu laiku Hašeks bija tuvs anarchistiem.
Nežēlīgās austriešu cenzūras apstākļos Hašeks asprātīgi un dzēlīgi izzoboja satrunējušās impērijas trulo birokrātiju un režima balstu — katoļu baznīcu. Viņš visā pilnībā bija apguvis Ezop^i valodas meistarību un padarīja vai trakus varas un kārtības sargus, kuri skaidri izjuta Hašeka satiras revolu- cionarismu, bet ne katrreiz varēja tikt tai klāt ar kādu cenzūras likuma pantu.
Pret Hašeku izturējās naidīgi arī buržuāziskā čechu kritika, kuras opozicija pret Austrijas monarclīiju izpaudās kā izlīgšanas politika un kura tātad «pielāgojās nelietībai», ja lietojam Sčedrina izteicienu.
Hašeks sarakstījis daudz feļetonu un īsu humoristisku stāstu. To nevainojamais literarais lakoniskās noveles stils atgādina Mopasanu un Čechovu, bet satiriskais asums liek atcerēties Sčedrinu. Reizē ar to Hašeks ir lielisks čechu demokrātiskās satiras turpinātājs, likumīgs Karela Havličeka-Borovska (1821.— 1856.) tradiciju mantinieks.
Jaroslava Hašeka feļetonu un stāstu varoņi galvenokārt ir sīki Austrijas valdības ierēdņi, stulbi slepenpolicisti, uzpūtīgi muižnieki ar skanīgiem tituliem, žūpas un izvirtuļi garīdznieki. Visumā Hašeka redzes lokā, šķiet, atrodas galvenokārt sīki ļautiņi. Taču īstenībā Hašeka satira cērt tālāk. Tā vērsta pret pašos pamatos caur un cauri satrūdējušo Austrijas monarehiju — šīm gigantiskajām feodālismā atliekām kapitālistiskās buržuazijas uzvaras laikā. Hašeka agrīnajos darbos sevišķi skaļi skan divi skaudri satiriski toņi.
Pirmkārt, tas ir sociālā protesta tonis. Stāstā «Sivēna Ksavera dzīves gājums» kapitālistisko tikumu mākslinieciskā atmaskošana paceļas līdz dedzīgam pamfletam. Hašeks novelk satirisku paralēli starp darba cilvēka un šķirnes sivēna stāvokli buržuāziskajā sabiedrībā. Ja tolaik vēl grūti runāt par Hašeka satiras sociālistisko virzienu, tad tās antikapitalistiskais virziens ir pilnīgi skaidrs.
Otrkārt, tas ir nacionalā protesta tonis. Hašeka satirā te slēptā veidā, Ezopa valodas aizsardzībā, te atklāti izpaužas čechu patriotu, čechu tautas naids pret nacionalās apspiešanas režimu. Hašeks šausta ne tikai austriešu varas orgānu un katoļu baznīcas pārstāvjus, kas cenšas iznīcināt čechu nāciju, cenšas piespiest čechus aizmirst pat savu mātes valodu, savu slaveno vēsturi, savu gadsimtiem ilgo nesamierināmo cīņu par neatkarību; Hašeks ar nicināšanu rāda tos čechu tautas pārstāvjus, kuri palīdz Austrijas valdībai šai pasākumā.