Paaudzei, kas dzimusi pēc 1917. gada, grūti iedomāties šo fenomenālo viduslaiku pieminekli, šo gigantisko feodālismā drumstalu, kas neskarta saglabājusies buržuāziskās Eiropas vidū. So valsti-anachronismu dēvēja par «ielāpu monarehiju».
Austroungārijā daiļrunīgi apliecināja kapitālistiskās buržuazijas nespēju atrisināt nacionalo jautājumu vienas lielas daudznaciju valsts ietvaros. Sen jau bija pazudusi jebkura vēsturiska jēga, kas varēja izskaidrot šās ielāpu valsts rašanos sensenos laikos ar kopīgām interesēm, lai pasargātos no mongoļu un turku uzbrukumiem. Austroungārijā bija savu laiku pārdzīvojusi vēsturiska aplamība. Valdība nevarēja nācijās samierināt, gluži otrādi, viņa tās kūdīja citu pret citu. Tautas stūrgalvīgi pretojās uzspiestajai pārvācošanai. Nacionalajā ķīviņā bija ievilkta arī buržuāziskā inteliģence. Valsts centralais aparats bija paralizēts. Parlaments, ko plosīja gabalos nacionalā ciņa, kļuva par apsmieklu visai Eiropai, par cirka arēnu, kurā deputāti izplūcās un izkāvās vārda tiešā nozīmē.
Nekādas vienotības nebija, vienota bija tikai žandarmērija. Tā bija nepieciešama visu tautību buržuazijai, lai apsargātu mantīgo šķiru privilēģijas un cīnītos pret revolucionārām kustībām un sociālistiskām idejām. Žandarmi bija vajadzīgi poļu paniem cīņā pret ukraiņu un poļu zemniekiem; uhgaru augstmaņiem — pret postā iedzītajiem algādžiem; vācu lielburžuazijai — pret čechu tautu; visiem vācu nacionālistiem — pret slavu nacionālistiem; Austrijas mo- narehijai — pret visu opoziciju.
Austroungārijā visumā kā veca lielvalsts ar vienu no vecākajam dinastijām priekšgalā bija vajadzīga visām Eiropas reakcionarajām valdībām kā viens no «pastāvošās iekārtas» pamatiem, kā visai svarīgs daudzinātā «lielvalstu koncerta» dalībnieks. Austrijas armija, pēc veciem uzskatiem, skaitījās par ļoti stipru pirmšķirīgu armiju. Kopā ar Vāciju un Itāliju Austroungārijā sastādīja «Trejsavienību», to militāro koaliciju, kas cīņā pret Antanti (Francija, Krievija, Anglija) veica priekšdarbus pirmajam pasaules karam.
Vienīgais arguments, kas runāja par labu Austroungārijas pastāvēšanai, bija tās senums. Tā pastāvēja jau pāri par trīssimt gadiem, — tātad, pec buržuazijas loģikas, tai vajadzēja pastāvēt mūžīgi. Vatikans, kam Austrijas valdnieks bija «apustulisks» ķeizars, uzticams katoļu baznīcas balsts, bija padarījis šo tezi par baznīcas dogmatu. Šī teze bija par pamatu Austrijas valsts tiesību institūtam. Dzīves īstenība uzskatāmi,var neskaitāmiem faktiem pierādīja, ka ielāpu valsts nav dzīves spējīga. Nemaz nebija vajadzīga ievingrināta politiska dzirde, lai uztvertu baigu brakšķēšanu smagajā, neveiklajā valsts ēka ar caur un cauri satrunējušu birokrātiju. Visur dūrās acīs dziļā plaisa starp buržuāzisko ekonomiku un kulturu, no vienas puses, un feodālo ietvaru, no otras puses. •
Ekonomikas, kulluras un politiskajā atpalicībā ar Austroungārijas «konstitucionālo» impēriju Eiropā varēja sacensties vienīgi krievu carisms.
Austroungārijas tautas ir nedomāja samierināties ar kroplīgo valsts iekārtu. Divkāršais jūgs — socialais un nacionalais — radīja nemitīgu pretestību un neapmierinātību. Ne čechu, ne poļu, ne ukraiņu tauta nepakļāvās uzspiestajai pārvācošanai, pārpoļošanai un pārungarošanai. Tautas cīnījās par savu valodu, par savu kulturu gan atklāti, gan pagrīdē. Revolucionārie zemnieku dumpji un kari gan piederēja pagātnei, bet čechu tautā nekad neizgaisa atmiņa par varonīgo kauju pie Baltā kalna 1620. gadā, kad vācu un austriešu bruņotie spēki noslīcināja zemnieku un amatnieku asinis čechu valsts neatkarību.
Revolucionārie spēki brieda un krājās tiklab čechu, kā poļu un ukraiņu tautās, neatkarības ideja nebija mirusi, bet iebiedētā, gļēvā buržuāzijā prasmīgi izmantoja nacionālismu, lai saindētu tautas un novadītu tautu dusmas no plašās kopējās tautas revolūcijas gultnes šaurajās savstarpēja nacionala naida un ķīviņu attekās. Tautas spēki sašķēlās. Austrijas birokrātijā, galvenokārt vācu tautības, rīkojās uz vienu roku ar atsevišķu nāciju buržuāziju, kas jau bija pazaudējusi savas nacionalās iezīmes. Kopējiem spēkiem tās centās iepotēt tautas masām austriešu patriotisma fikciju, padevību Austrijas ķeizaram Francim Jozefam, vecākajam no visiem XIX gadsimta ķeizariem.
Sai kroplīgajā politiskajā situācijā radās un guva panākumus visai reak- cionarais austromarksisma virziens. Piemērošanās pastāvošajai iekārtai, kompromisu filozofija, politika ar lozungu «pielāgoties nelietībai» guva austro- marksismā savu visspilgtāko izpausmi. Bezprincipu oportunisms apvienojās ar nacionalu iztapību, reformisms sociāli ekonomiskos jautājumos — ar Austroungārijas ķeizarvalsts nesatricināmības un nedalāmības dogmatu.
Austromarksisma pirmie skolotāji bija vācu «teoretiķi» Špringers (Renners) un Bauers, kuri marksisma izkropļošanu un falsifikaciju padarīja par savu specialitāti. Sociāldemokrātu partijas kongresā Brno 1899. gadā partijas pro- gramā tika uzņemta kulturas un nacionalā autonomija. Sās reakcionārās, nacionalistiskās programas izejas punkts bija ielāpu impērijas svētā nesatricināmība un tās vienotība- valsts ietvaros. Kulturas un nacionalā autonomija noliedza tautām revolucionāro cīņu par pilnīgu valstisku neatkarību un propagandēja iztapīgu, verdzisku pielāgošanos kroplīgajam, prettautiskajam nacio- nalo spaidu un savstarpējas nacionalas cīņas režimam — cīņas, kas paralizēja proletariata šķirisko solidaritāti.
Sī mācība par iztapību kā augstāko politikas sasniegumu, mācība par mierīgu pielāgošanos, par kompromisu, par padevību tika reklamēta kā pēdējais buržuāziskās gudrības vārds.
Tautas zināmu laiku pasivi cieta sociālo un nacionalo jūgu. Zemnieki, pilsētu sīkburžuazija, strādnieki zem ārējas padevības maskas slēpa savu nedzēšamo naidu pret Austrijas impēriju. Cechu tauta ar dziļu nicināšanu izturējās pret vācu kungiem un viņu čechu dienderiem. Ilgā vēsturiskā pieredze bija izveidojusi spējas slēpt patiesās jūtas zem lojalitates maskas, prasmi ņirgāties par ienaidnieku, saglabajot sejā nevainības un naivitates izteiksmi. Žandarmu jūgā asinājās tautas asprātība, radās pasakas, anekdotes, joki par gudriem, attapīgiem čechiem, poļiem, ukraiņiem, kas spējīgi piekrāpt, nostādīt smieklīgā, muļķīgā stāvoklī uzpūtīgo panti. Tā tautas daiļradē veidojās šķelmīga un asprātīga cilvēka tēls, cilvēka, kas apmāna trulos vāciešus, ierēdņus un žandarmus. Hašeks piešķīris vārdu šim satīriskajam tēlam un noformējis viņu literāri. Sveika tautiskumu atzīmē visa kritika. Tas nav tikai izdomāts ^.āsta vai romana varonis. Tā ir tipiska čechu pirmsrevolūcijas laika .■ersorid.